Latvijas teritorijas vēsturiskā izcelšanās.
Baltu cilšu viduslaiki.
Jau viduslaikos baltu cilšu zemes nonāca dažādu valdnieku
pakļautībā. 13. gadsimtā Livonijas ordeņa vācu krustnešiem pēc
sīvām cīņām izdevās pakļaut baltus un lībiešus tagadējā Latvijas
teritorijā. Pārspēka priekšā pēdējie bija spiesti padoties zemgaļi.
Liela daļa zemgaļu 1290. gadā, iepriekš nodedzinājuši savas pilis,
pameta dzimto zemi un devās uz Lietuvu, lai kopā ar lietuviešu
senčiem turpinātu cīņu ar vācu bruņiniekiem. Tagadējā Latvijas
teritorijā tika izveidotas Livonijas ordeņa un bīskapu zemes,
savukārt Lietuvā — Lietuvas lielkņaziste, kas drīz apvienojās ar
Poliju. Ārpus Livonijas palika noteiktas kuršu, zemgaļu un sēļu
apdzīvotās zemes (visilgāk — līdz pat 20. gadsimtam — savu
etnisko savdabību ārpus Latvijas saglabāja kurši Lietuvā un
Vācijā — Kuršu kāpās).
1918.–1920. gadā, kad abas valstis cīnījās par neatkarību,
pirmās nesaskaņas robežu jautājumā izpaudās jau Parīzes Miera
konferencē 1919. gada pavasarī. Latvijas ārlietu ministrs
piedāvāja atstāt nemainīgu bijušo guberņu robežlīniju, bet
lietuvieši pieprasīja sev Palangu un tai pieguļošo teritoriju līdz
Sventājai. Kad latvieši izteica šaubas par prasības pamatotību,
lietuvieši prasīja atzīt savas intereses Latgalē, pretējā gadījumā
draudot panākt tur iedzīvotāju nobalsošanu. 1919. gada septembrī
Lietuvas armija ieņēma daļu no Ilūkstes apriņķa, sasniedzot
Daugavas līniju. …