SECINĀJUMI
Rakstot pētniecisko darbu par Latvijas ogām, es atklāju daudz ko jaunu.
Pirmkārt, uzzināju par ogu vēsturi. Piem., avenes pazina jau Senajā Grieķijā un Romā. Pirmo reizi vēsturē tās pieminētas 3. gs. p. m. ē. Zemenes bijušas vienas no pirmajām ogām, ar kurām mielojušies cilvēki. Jāņoga pirmo reizi minēta 15.gadsimtā. Arheoloģiskajos izrakumos ķiršu kauliņi atrasti jau neolītiskajā periodā, apmēram pirms 4-5 tūkstošiem gadu. Ķiršus pirmais aprakstījis Teofrasts 300 gadus pirms mūsu ēras. Ķirši tiek kultivēti vismaz 2500 gadus. Senie romieši no trauku ķirbja gatavoja dažādus traukus un pat vīna mucas. Par trauku ķirbi minēts arī visvecākajos Ķīnas rokrakstos, kur to uzskatīja par augļu karali. Ķīnas imperatora dārzā bija speciāli sakņu dārzi šādu ķirbju audzēšanai.
Otrkārt, man tagad ir labāk zināms ogu nogatavošanās laiks. Tas ir ļoti svarīgi, ja grib vākt meža ogas. Dārza ogas, gaidot ražu, nav grūti apciemot katru dienu. Tagad zinu, ka svaigas ogas iespējams ēst no Jāņiem, kad ienākas pirmās zemenes, līdz vēlam rudenim, kad var ēst avenes un dzērvenes.
Treškārt, iepazinos ar ogu vērtīgākajām īpašībām un sapratu, ka visas ogas satur vitamīnus un noderīgas vielas.
Ceturtkārt, atklāju, ka ķirbis ir liela oga nevis dārzenis.
Piektais un pats galvenais secinājums – jāēd ogas. Vislabāk, ja tās ir vietējās ogas.
…