Latvijas valsts sarkanbaltsarkanā karoga krāsu un to salikuma vēsture sniedzas
tālā pagātnē, jau XIII gadsimtā. Tā pamatā ir seno latgaļu zemessargu vienības karogs,
ar kuru tie ieradušies pulcēšanās vietā Cēsīs. Par to vēsta Vecākā Livonijas Atskaņu
hronika vācu valodā. Hronikā lasāms, ka savi karogi bijuši arī citām latviešu ciltīm –
zemgaļiem, kuršiem un sēļiem, taču nav dots to tuvāks apraksts.
Heraldikā sarkanā krāsa nozīmē drosmi, cīņu, varonību, bet baltā – cēlumu,
atklātību, arī padošanos.
1917. gada maijā Latvijas valsts karoga dizainu izstrādāja mākslinieks Ansis
Cīrulis. Latvijas valsts karoga juridisko spēku 1922. gada 15. februārī noteica
apstiprinātā Latvijas Republikas Satversme.
Latvijas Republikas karogs ir karmīnsarkans ar baltu svītru vidū. Sarkano un
balto svītru platuma attiecība ir 2:1:2.Karoga garuma un platuma attiecība ir 2:1. Karoga
kātam jābūt baltam, parasti ar dekoratīvu uzgali.
No 1940. gada , kad Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā, par sarkanbaltsarkanā
karoga glabāšanu cilvēki tika sodīti ar izsūtījumu uz Sibīriju vai ieslodzījumu uz
vairākiem gadiem soda nometnēs, lai gan oficiāli valsts karogs netika aizliegts.
Sākoties Padomju Savienības sabrukumam un latviešu tautas nacionālajai
atmodai, 1988. gadā sarkanbaltsarkanais karogs piedzīvoja savu atdzimšanu. 11.
novembrī Rīgā, Daugavmalā pulcējās tūkstošiem cilvēku, lai būtu klāt
sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā Rīgas pils Svētā Gara tornī. Šī ir viena no
simboliskajām Latvijas vietām, kur Latvijas valsts karogs tagad plīvo pastāvīgi.…