Par spīti asiņainajam slaktiņam, strādnieki neatstāja notikuma vietu. Policistiem palīgā tika atsūtīti vēl 1 tūkst. kareivju, pēc tam vēl 2 bataljoni kareivju. Karaspēkam izdevās sašķelt ļaužu pūli vairākās grupās un atspiest to no Aleksandra dārza.
Ziņa par varas iestāžu nežēlīgo izrēķināšanos ar strādniekiem izsauca jaunus streikus. 10.-12.maijam (pēc vecā stila 22.-24.maijam) Pārdaugavā streikoja 37 uzņēmumu strādnieki, kam pievienojās streikotāji arī Maskavas priekšpilsētas uzņēmumos un Krievu-Baltijas vagonu fabrikā (~9 tūkst. cilv.). Streikotāju galvenās prasības bija darba algas paaugstināšana, darba dienas saīsināšana, medicīniskās aprūpes uzlabošana un dažu ienīsto meistaru atlaišana.
15.maijā (pēc vecā stila 27.maijā) no Viļņas uz Rīgu nemieru apspiešanai tika atsūtītas 2 kazaku vienības. Pēdējais streiks beidzās 18. maijā (pēc vecā stila 30.maijā).
19.gs. pēdējos gadu desmitos notika strauja latviešu sabiedrības noslāņošanās. Iedzīvotāji sāka dalīties dažādos grupējumos gan pēc nodarbošanās, gan pēc materiālā stāvokļa un izglītības. Šīm grupām vairs nebija vienādas intereses.
Tā kā atklātas politiskās diskusijas nebija iespējamas, jaunās idejas ko pauda Jaunā strāva, vispirms parādijās literatūras kritikā.
Jaunstrāvnieki ļoti izcēla zinātnes nozīmi, ar to lielā mērā aizstājot reliģiju. Liela vērība tika pievērsta politiskiem un sociāliem traktējumiem marksisma garā un šķiru cīņas idejām.
Ar studentu starpniecību jaunās idejas sāka izplatīties arī vidusskolās un strādnieku aprindās. Ideju popularizēšanā liela nozīme bija laikrakstam “Dienas Lapa”.
Pēc vadošo jaunstrāvnieku arestiem (J.Jansons, Pēteris Stučka, Rainis; Fricis Roziņš emigrēja) un Rīgas dumpja apspiešanas Latvijā tika izplatīts slepens uzsaukums, kurā aicināja strādniekus organizēties cīņai pret apspriedējiem un pieslieties starptautiskajai sociāldemokrātijai.
Pirmā apspriede par nelegālas sociāldemokrātiskas organizācijas dibināšanu notika Rīgā 1899.g.
…
