Jau 47. Gadā parādījās darba piedāvājumi no Anglijas...un trimdas avīzes arvien biežāk publicēja rakstur par dzīves un darba apstākļiem Amerikā, Austrālijā un Kanādā, kas galu galā arī veicināja milzīgu trimdinieku virzību jaunos ceļos. 49. Gads bija lielu pūļu izbraukšanas. Pienāca brīdis, kad daudzu teātru priekškari Vācijā pavisam aizvērās. 1949. Gadā Jānis Lejiņš publicēja rakstu ar zīmīgu virsrakstu „Teātrim izbeidzoties”. Citēju: „Laika dzirnas maļ lēni, bet droši. Tuvojas nenovēršamais mūsu trimdas dzīvē, un proti – strauji samazinoties trimdinieku skaitam Vācijā, tiek spēji apdraudēta profesionālo teātru eksistence, un mākslinieki auj kājas tālākam ceļam. Abi lielākie teātri – Eslingenas un Mērbekas, sniegdami katrs tuvu pie 600 izrādēm, gatavojas aizvērt savas durvis. Protams, nav teikts, ka teātra izrādes vispār izbeigsies. Vēl jau šepat paliks viens otrs aktieris, un, kur tādu atkal būs salasījies 3 – 4, būs arī teātra izrādes. Skaidrs, ka tādām izrādēm būs vairāk nejaušības raksturs, ne mērķtiecīga darbība, kā tas bija abos lielajos teātros..”
Teātra rosība Vācijā pēc 50. Gada gāja pa lejupejošu līkni...Vācijā dzīvojošo aktieru skaits nemitīgi saruka, teātra ansambļu pastāvēšanai nepieciešamā materiālā bāze izsīka, un trūka arī entuziastu – teātra kopu vadītāju. Šajā laikā vairs nevar runāt par māksliniecisku izaugsmi, kaut arī teātra spēlēšana pavisam neapsīka un dažas jaunas vēsmas repertuārā iezīmējās.
Teātra kopas un teātra spēlēšanas tradīcijas Vācijā bija pastāvējušas apmēram 40 gadus.
Tajā laikā iedegtā teātra dzirksts neapdzisa, daudzi to nesa tālāk uz Austrāliju, ASV un Kanādu. Kādreizējie Vācijas debitanti kļuva par izciliem aktieriem vai režisoriem Toronto, Sidnejā, Melnburnā un dažādās ASV pilsētās..
…
