ATZIŅAS
Romānā ‘’Istaba’’ nav kara laiks, kurā nakts laikā var notikt jeb kas – kādu paņemt ciet, nošaut…Varētu pat teikt, ka tas ir gana mierīgs laiks ( 20.gs. 80. gadi), lai dzīvotu rāmi,ikdienišķi,taču arī tas bija jāmāk, lai kādā saulainā dienā uz mājām neatnātu varas iestāžu darbinieki un neatņemtu visu,kas pieder, arī istabu ,kurā dzīvo.
Padomju ikdienas režīms cilvēkus bija izdresējis, vara īsu laika sprīdi pēkšņi kļuva labvēlīga, taču tad atkal visu šačakarēja.
Romānā galvenie varoņi dzīvei uz sitienu atbildēja ar pretsitienu, ko parasti neviens nedarīja.
‘’Latviešiem piedzimt tieši astoņpadsmitajā novembrī ir politiska kļūda’’- dzīvot PSRS laikos un domāt ,kā atzīmēt valsts neatkarību, bija necilvēcīgi, jebkāda veida svētki šājā datumā bija nepieļaujami.
Rakstniece šo laiku izvelk no cilvēku atmiņām,lai secinātu: ‘’Pēc tā, ko esam pārdzīvojuši, izejot caur padomju stroju, gan jau izturēsim arī divdesmit pirmā gadsimta sagādātos pārbaudījumus.’’
‘’Sociālisms ir kā mētelis. Kad novalkājas, to izmet.’’
‘’Mums te nekādas sakomplektācijas nevajag! Jūs nesaprotat, cik katrs esam atšķirīgi? Lai turpinātu grimt vēl bezgalīgākā komunalkā?’’ – neviens nevēlējās atrast kopīgu valodu, visi tik ķīvējās un vēlējās katrs savu dzīvokli,katrs no kaimiņiem bija pilnīgi atšķirīgs tipāžs.
Mūsdienās, lasot šo romānu, jaunieši varētu nesaprast ,kas notiek šajā romānā, nesaprast tā darbību, viņi to varētu uzskatīt par pasaku.
…
