Klasicisms mūzikā

Klasicisms
Klasicisms.
(Latīņu klassicus - parauga, pirmšķirīgs)

Klasicisms mūzikā bija laika periods no 1750. gada līdz 1830.

Klasicisms, kura galvenais izejas punkts bija grieķu vēlā klasika. Šis periods izveidojās 17.gs. Itālijā, bet tā uzplaukums bija Francijā.

Klasicisma ideālus mūzikā vispilnīgāk spēja atklāt opera. Apgaismības domātāji uzskatīja, ka tieši opera ir tas žanrs, kurā jāatjauno mākslu vienotības, kas pastāvēja vēl antīkajā teātrī.

Galvenie klasicisma pārstāvji un dibinātāji ir
P. Kornejs,
Ž. Rasins,
Ž. B. Moljērs un N. Pusēns.
18.gs. beigās Franču revolūcijas ietekmē izveidojās jauns klasicisma novirziens, kura galvenais pārstāvis ir Ž. L. Davids.

Klasicisma īpašības
1. izejas punkts - grieķu un romiešu māksla, pārsvarā bez radošās domas;

2. stingra prasība ievērot kanonus, kas stipri ierobežo mākslinieka individuālo pieeju, tādēļ grūti atšķirt darba autoru;

3. tas ir racionāls stils, kas nepazīst fantāziju un emocijas, kādēļ tas kļūst līdzīgs viduslaiku kultūrai un mākslai;

4. viena no galvenajām klasicisma prasībām ir pēc idejiskuma un pilsonības; eksistē vai nu vēsturiskā, vai mitoloģiskā glezniecība, kā arī portreti.…