Sākotnējā hieroglifika izveidojusies no zīmējumu rakstiem tā saucamām piktogrammām. Tagadējo hieroglifu lielākā daļa pieder ideofonētiskai kategorijai, proti, hieroglifa viena daļa norāda kā attiecīgais hieroglifs ir lasāms, bet otra daļa atklāj tā nozīmi. Hieroglifiskās rakstības pamatā ir 214 elementi, kurus mēdz saukt par saknēm, radikāliem vai sakņu zīmēm. Visi pārējie hieroglifi ir šo pamatelementu salikteņi. Vispilnīgākais hieroglifu rādītājs, kas sastādīts Ķīnā, ir “Kansi dzidjaņ”. Pēc imperatora Kansi pavēles pie šīs dzidjaņ (hieroglifu vārdnīcas) izveidošanas liela grupa zinātnieku strādājusi sešus gadus (1721 – 1727). Tajā apkopotas 47035 zīmes, bet kopā ar variantiem 49030 zīmes.
Ķīniešu valoda pieder pie tibetiešu-birmiešu val. saimes, sino-tibetiešu valodas grupas.To runā ĶTR un ĶR (Taivānā). Ķīniešu hieroglifisko rakstību lieto arī vairākās citās Āzijas valstīs, piem. Japānā, Singapūrā u.c. Līdz 15.gs. ar ķīniešu hieroglifiem rakstīja arī Korejā un līdz 17.gs. Vjetnamā. Hieroglifiskajai rakstībai ir vairāku tūkstošu gadu sena vēsture. Saskaņā ar vairākām leģendām, tā tikusi izgudrota jau 3 leģendāro imperatoru laikā (Fu Xi, Shen Nong, Huang Di) par paraugu ņēmot zvēru un putnu pēdu nospiedumu musturus. Ir zināms, ka lielu ieguldījumu rakstības tālākā attīstībā devis Dzeltenā Imperatora (Huang Di) ministrs Cang Jie, kurš esot dzīvojis 27.gs. p.m.ē..…