Atklāšana un vēsture
Sērs pieder pie elementiem, kas pazīstami no aizvēsturiskiem laikiem.
Vārds sērs nāk no arābu vārda dzeltens. Dzeltena krāsa bieži ir saistīta ar šo elementu.
Atrašanās dabā
Sērs ir sastopams dabā tīrradņu veidā un savienojumos - sulfīdos (sulfīdu rūdās), sulfātos (lielos daudzumos jūras ūdenī), kā arī dažu paveidu naftā un akmeņoglēs.
Sērs pēc izplatības Zemes garozā ir piecpadsmitajā vietā. Zemes garozā tas ir 0,047 %, okeānu ūdeņos – 0,089 %, biosfērā – 0,05 %.
Dabas ūdeņos sērs sastopamības ziņā ir sestais elements. Sulfāta joni rada saldūdens pastāvīgo (nepārejošo) cietību.
Uz Zemes sērs sastopams četru stabilu izotopu veidā. Izplatītākais izotops ir 32S (95,084%), kā arī 34S (4,16%). Izotopi 33S un 36S sastopami niecīgā daudzumā. Mākslīgi iegūti β radioaktīvie 31S un 37S.
Ievērojamākās sēra tīrradņu ieguves ir Sicīlijā, Polijā, Luiziānas un Teksasas štatos ASV, Japānā, Rietumukrainā.
Sērs pieder pie biogēnajiem elementiem, jo ietilpst dažu aminoskābju (cisteīna, metionīna) sastāvā, kā arī citās bioloģiski aktīvās vielās.
Sērs ir olās, galā, pākšaugos un ķiplokos.
Iegūšana
Sēru iegūst no sēra tīrradņa, to izkausējot, nolejot no piemaisījumiem un vārot temperatūrā, kas ir augstāka par 450 0C.
Sēra tvaikus kondensējot iegūst tīru sēru.
Rūpnieciskā ieguvē izmanto sēra kausēšanu pazemes atradnēs.
Sēru var iegūt arī no sēru saturošām gāzēm, kas rodas metalurģiskajā rūpniecībā (tādējādi turklāt tiek samazināts gaisa piesārņojums)
…
