Zīdītāju straujo progresīvo attīstību nosaka arī tas, ka tie mazuļus dzemdē (tas tā nav tikai dažām zemākajām formām) un dīglis mātes organismā saņem barību caur īpašu orgānu - placentu, bet piedzimušie mazuļi barojas ar pienu, ko izdala speciāli piena dziedzeri. Tas viss stipri paaugstina mazuļu izdzīvošanu.
Zīdītāju skeletu raksturo apakšžokļa vienkāršā uzbūve (tas sastāv tikai no zobu kaula), divi pakauša locītavas pauguri, sinapsīdu tipa vaigu loks, noteikts skaits (septiņi) kakla skriemeļu, skriemeļu skaita nelielas svārstības citos mugurkaula nodalījumos, apkšstilba-pēdas un apakšdelma-plaukstas pamata locītava.
Pretstatā putniem, kas atdalījušies no tipiskiem augsti organizētiem rāpuļiem, zīdītāji cēlušies no rāpuļiem, kam saglabājies vēl daudz kopīgu pazīmju ar abiniekiem. No šīm pazīmēm zīdītāji mantojuši apakšstilba-pēdas un apakšdelma-plaukstas pamata locītavu, pāra pakauša locītavas paugurus (daļēji), ar dziedzeriem bagātu ādu. Abinieku kopējais arteriālais stumbrs zīdītāju priekštečiem sadalījies citādi nekā rāpuļiem.
Izmēri: 50cm (muskusa žurkķengurs)- 1,5m neieskaitot asti (milzu ķengurs).
Apdzīvotās teritorijas: Austrālija, Jaungvineja.
Dzīvesveids: pārsvarā dienas dzīvnieki, dzīvo vieni vai baros, pustuksnešos, mežos.
Pārtiek pārsvarā no augu barības: zāle, krūmi, lapas, sēnes.
Interesanti!
Ķenguri un kuskusi ir vienīgie somaiņi, kuriem soma atveras uz priekšu.
Pirmie Austrālijas kolonizatori uzskatīja klinšķengurus par kalnu kaķu sugu, kas prot kāpelēt pa klintīm.
Pirmajos sešos mēnešos valabiju mazuļu izmēri palielinās divtūkstoš reižu.
Ir redzēts, ka pelēkais ķengurs jeb pelēkais milzu ķengurs aizlec pat 13,5m tālu.
Pelēkais ķengurs ir arī ļoti izturīgs, reiz cilvēks jāšus dzinies tam pakaļ 30km, pēc tam dzīvnieks nopeldējis 3 km jūrā.
Sarkanais ķengurs ar vienu pakaļkājas spērienu var pāršķelt cilvēka vēderu, kā arī spēj attīstīt ātrumu 65km/h, bet lēcieni sasniedz 12m attālumu.…
