Kaspara dzīve romānā "Mērnieku laiki"

Rakstura īpašības
Kaspars romānā ir visspilgtākais tēls, viņš ir pārliecināts par savi, viņš nenožēlo savu rīcību. Kaspars dzīvo saskaņā ar savu pārliecību un sirdsapziņu. Kasparam pietrūkst dzīvīguma un iekšējā siltuma, viņs nespēj atspoguļot iekšējo pasauli, viņš to noslēpj un uzskata par nesvarīgu, jo tā ir viena no vājuma pazīmēm.
Skeptisks
Intelektuāls
Dažkārt vienaldzīgs
”Kaspars neatbildēja uz šiem jautājumiem.Ilze zināja, ka Kaspars neatbild tik uz tiem jautājumiem, kurus viņš vai nu tur par pārestīgiem, vai nu par pārgudriem, vai arī par visai muļķīgiem...”
Strādīgs
„Kaspars vai nobeidzoties, ar vienu pašu puisi vien visus darbus darīdams..”
Filozofējošs (pie Ilzes nāves gultas izklāsta mātei, kā tas iedala cilvēkus pēc to runām un darbiem)
Nesabiedrisks
„..maz runāt un ar citiem nebiedroties ir, vienkārt, jau mana daba un, otrkārt, es atrodu ļoti maz tādu cilvēku, ar kuriem derētu biedroties un ar kuriem varētu kaut ko runāt.”
Ar savādaku uztveru uz pasauli
Lūkojas nākotnē, neatskatās uz pagātni
“Ne reizi viņš neatskatījās atpakaļ un arī citur nekur neapstājās.”
Pieticīgs
“Bet Kaspars bija tas cilvēks, kurš gandrīz nekad cita pie sevis nelūdz, bet tomēr labprāt redzēja, kad citi pie viņa nāca..”
Taisnības meklētājs.…