Jaunieši ir daudzveidīga, dinamiska sociāli demogrāfiska iedzīvotāju grupa, kas īpaši pakļauta dažādiem riskiem un kura pārsvarā ir ekonomiski atkarīga no vecākiem, citiem pieaugušajiem vai valsts. Sabiedrība „konstruē" jauniešus kā specifisku grupu un nosaka tās statusu, izmantojot dažāda veida normas - kā redzamas (tiesiski definējumi), tā slēptas (kultūra, izglītība).
Kad un kur radusies interese par jaunatni?
Jau Aristoteļa rakstos parādās jēdziens „jaunība”, kas ietver periodu, sākot ar pubertitāti saistītām pārmaiņām līdz pieauguša cilvēka vecumam.
Jaunības jēdzienu tālāk attīstīja Žans Žaks Ruso savā klasiskajā darbā „Emīls”. Īpaši vērā ņemama ir Ruso pārliecība, ka jaunībā seksuālās vēlmes ir iegansts pievērsties morāles jautājumiem. Jaunības posma uzdevums ir savaldīt seksuālos dzinuļus un šo enerģiju novirzīt no patmīlības uz mīlestību pret cilvēci.
Amerikānis G. Stenlijs Hols bija pirmais zinātnieks, psihologs, kurš īpašu uzmanību veltīja jaunības posma īpatnībām. Viņš uzsvēra, ka jaunības posmā (no 13-pieaugušā statusam) notiek „atdzimšana no jauna”. Jaunība ir „vētrainības un stresa” posms, kad tiek pāršķelti vecie pamati un sasniegts augstāks attīstības līmenis.
Psihoanalītiķe Loisa Keplena atzīmē, ka reizēm ir līdzība starp pusaudža/jaunieša patstāvības meklējumiem un divgadīgā bērna tieksmi pēc sevis apliecināšanas. Kaut gan pastāv vēlme atdalīties vai attālināties no vecākiem, tomēr pēc brīža rodas pretēja tieksme (bieži neapzināta) – atgriezties mājās kā drošības oāzē un rast mierinājumu vecāku apkampienā. …
