Infrasarkanais starojums.
Infrasarkanais starojums ir elektromagnētiskie viļņi ar viļņa garumu 700 nm līdz 1 mm (pēc citiem datiem 800 nm līdz 0,35 mm). Viļņa garums ir lielāks nekā redzamajai gaismai, bet mazāks nekā radioviļņiem (mikroviļņi).
Infrasarkano starojumu sauc arī par siltumstariem, jo ķermeņi istabas temperatūrā izstaro enerģiju ar šādu viļņu garumu. Visi sakarsēti ķermeņi izstaro nepārtrauktu infrasarkano spektru. Palielinoties temperatūrai palielinās kopējā intensitāte un spektrā parādās augstākas frekvences komponenti (pie ~700°C ķermeņi sāk izstarot redzamo gaismu).
Pēc viļņa garuma infrasarkano starojumu iedala tuvajā (0,7-1,4 um), vidējā (1,4-15 um) un tālajā (15-1000 um).
Infrasarkano staru atklājējs.
Infrasarkano starojumu Saules spektrā 1800.gadā atklāja astronoms Viljams Heršels. Sadalot Saules balto gaismu spektrā un novietojot termometru aiz spektra sarkanās robežas, V.Heršels konstatēja temperatūras paaugstināšanos.
Siltumattēlojums jeb termogrāfija.
Infrasarkano staru termogrāfija ir tehnoloģija, ar kuras palīdzību iespējams uztvert infrasarkano staru starojuma «miksli» un to pārveidot cilvēkam redzamā gaismā, atspoguļot to digitālā attēlā vai izdrukā uz papīra. Digitālo attēlu, ko iegūst infrasarkano staru kamerā, pēc tam var izmantot, lai novērtētu temperatūru atsevišķos attēla punktos un , lai aprēķinātu objekta izstaroto vai atstaroto enerģijas daudzumu. Izmantojot dažādas krāsu shēmas, var iegūt attēlus ar atšķirīgiem tālākās izmantošanas mērķiem (diagnostikai, analīzei, biznesam, tiesvedībai u. c.). Infrasarkano staru siltumattēlojuma lietojums pēdējā desmitgadē ir pieaudzis, jo termoattēlojums ir kļuvis pieejamāks. Lielās, masīvās termokameras ir pārtapušas portatīvos infrasarkano staru instrumentos. Siltumattēla veidošana jeb termogrāfija ir videi un objektam draudzīga un ar to saskanīga metode. Termogrāfija uztver izstarojumus spectra garajos viļņos divos dažādos «logos» – vai nu starp 3–5 mikrometriem (μm) vai starp 8–14 mikrometriem(μm). …