Ļoti būtiski Baltijas guberņās bija izmainījusies lauksaimniecība. Muižnieku saimniecības, kurām piederēja apmēram puse zemes platību, bija izveidojušās par lielām, savam laikam modernām saimniecībām, kas ražoja tirgum un izmantoja algotu darbaspēku. Ražība šajās saimniecībās bija augstāka nekā Baltijas zemnieku saimniecībās un Krievijas muižās. Izmainījās arī zemnieku saimniecības, tika pabeigta māju izpirkšana. Zemnieku saimniecības pirmo reizi lauksaimniecības produkcijas ražošanā nopietni konkurēja ar muižām. Kaut arī darba ražīgums zemnieku saimniecībās bija zemāks, zemnieki savās saimniecībās strādāja vairāk un ilgāk, tādēļ saražoja vairāk lauksaimniecības produkcijas nekā muižas.
20. gs sākumā Latvijā un Igaunijā turpināja strauji attīstīties rūpniecība. Pieauga uzņēmumu un strādnieku skaits un saražotās produkcijas daudzums. Rūpniecībā nodarbināto strādnieku skaits Latvijā 1913. Gadā sasniedza 160 tūkstošus. Gan Krievijas, gan ārzemju finanšu iestādes un uzņēmēji labprāt ieguldīja līdzekļus Baltijas guberņu rūpniecības attīstībā, jo tajās salīdzinājuma ar citiem Krievijas rajoniem bija vairāk organizēta ražošana, attīstītāka infrastruktūra, kvalificētāks, izglītotāks darbaspēks. Krievijā vidēji 54%, Baltijas guberņās – 82% strādnieku prata lasīt un rakstīt.
Latviešu un igauņu uzņēmējiem piederēja samērā neliela daļa rūpniecības uzņēmumu, turklāt pārsvarā tie bija mazi. Latvijas teritorijā lielākā uzņēmumu daļa piederēja vācbaltiešiem un Vācijas vāciešiem, Igaunijā – krievu uzņēmējiem. Par lielākajiem rūpniecības centriem kļuva Rīga, Liepāja, Jelgava, Rēvele un Narva. Baltijas guberņās bija augsta rūpniecības koncentrācija, t.i., ražošanas koncentrācija lielos uzņēmumos. Rūpniecības galvenokārt ražoja produkciju Krievijas tirgum; aptuveni viena trešdaļa produkcijas palika vietējām vajadzībām vai tika eksportēta uz ārzemēm.
…