Gravitācijas pētījumu attīstība
1906. gadā Alberts Einšteins veidoja un attīstīja vispārīgo relativitātes teoriju, un tajā tika likti pamati mūsdienu priekšstatam par gravitācijas dabu, un tās darbību Visumā.
Gravitācijas cēlonis ir pati telpa, kurā atrodas visi ķermeņi, gan lieli, gan mazi.
1917. gadā zinātnieki Saules aptumsuma laikā novēroja, kā Saules lielā masa noliec aiz tās esošo tālo zvaigžņu gaismas starus, un zvaigznes kļūst redzamas. Izrādījās, ka gravitācija iedarbojas arī uz gaismu.
Ņūtona aizsāktā un Einšteina turpinātā gravitācijas lauka teorija daudz ko izskaidroja Visuma attīstībā.
Interesanti fakti par gravitāciju
Saules sistēmā vislielāko gravitācijas spēku rada Saule - tā notur orbītā visas šīs sistēmas planētas.
Uz Plutona 68 kg smags cilvēks svērtu vien 4,5 kilogramus, bet uz Jupitera tas svērtu 160,5 kg.
Ja Saule pēkšņi pazustu, Saules sistēma vēl kādu laiku izjustu tās gravitācijas ietekmi. Zemei šis laiks ir aptuveni 8 minūtes. Kad šis laiks paietu Saules sistēmas objektu orbītas sāktu mainīties.
Dažādos sporta veidos cilvēks piedzīvo gravitācijas paātrinājumu, piemēram, to izjūt aerobātikas lidmašīnu piloti, veicot nāves cilpu.
Secinājumi
Gravitācija ir dabas parādība, kas izpaužas kā fizikālo ķermeņu savstarpēja pievilkšanās.
Gravitācija spēks darbojas starp diviem ķermeņiem, kuriem piemīt masa. Gravitācijas spēku var aprēķināt, izmantojot Ņūtona gravitācijas likumu F=G…
