Krustības
Krustības ir cilvēka pirmais lielais gods. Tiek dots vārds, kas apliecina viņa uzņemšanu ģimenes lokā.
Pēc bērna piedzimšanas māti un jaundzimušo apciemo radinieces un kaimiņienes. Raudzībās ejot, vienmēr ņēma līdzi kādu kukuli, ar ko varētu pacienāt vājinieci.
Pēc raudzībām seko pirtīžas. Māte iet pirtī mazgāties kopā ar bērnu, pēc tam seko mielasts. Pirtīžu nozīme ir veicināt bērna veselību, labklājību un arī novērst ļaunumu no mātes un bērna. Tajās piedalās tikai sievietes, kas palīdz mātei un jaundzimušajam nopērties. Ņem līdzi edamo un dzeramo.
Pirts šajā reizē tiek kurināta īpaši. Vecā māte aizbāž visus pirts lodziņus un šķirbiņas, tad izskaita malkas pagales pa pāriem. Pirmajai pagalei klāt liek pīlādža zaru un ozola pagali, ja bērns ir puika, vai liepas pagali, ja bērns ir meitene. Mazgājamais ūdens jāsmeļ tekošā upītē.
Krustabu galvenie dalībnieki:
pāde — krustāmais bērns;
dižais kūma jeb vedējs — krusttēvs;
dižā kūma, vārda kūma jeb vārda doša — krustmāte;
nesējīša — bērna nesēja, aukle;
mazās kūmas jeb sānu kūmas — citi radi;
liecinieki jeb krustabnieki — pārējie krustabu viesi;
māte un tēvs — krustāmā bērna vecāki.
Krustāmajam bērnam vajadzēja izraudzīties kūmas. Kūmu skaits var būt dažāds: trīs, pieci, septiņi vai deviņi. Puisēnam vajadzēja divus krusttēvus un vienu krustmāti, bet meitenei - vienu krusttēvu un divas krustmātes. Kūmas bija jāizraugās vecākiem ar īpašu apdomību, jo bērns uzaugot pēc kūmu līdzības. Tādēļ aicināja ne tikai labus un kārtīgus, bet arī bagātus cilvēkus:
Es kūmeņus izlasēju
Sprūgainim matenim,
Lai ir munam bērneņam
Sprūgaineiši vucineni.
Tautasdziesmās nav norādīts, kad tieši rīkotas krustības. Tomēr paražu aprakstos sastopamies ar bērna krustīšanu devītajā dienā pēc dzimšanas.
Kristību ceremoniju vadīja kūmas. Tās pārstāvēja bērnu ne tikai krustībās, bet arī bērna turpmākajā dzīvē. Bērnam visbiežāk dots kādas kūmas vārds.
Krustību dalībnieki krustību dienā sabrauc jau no paša rīta. Visi ir grezni ģērbušies. Kūmas cenšas ģērbties kupli, lai pādei kupla dzīve.
Krustabu gods iesākas ar ātro mielastu, kurā dod tikai baltu ēdienu (pienu, sieru, baltmaizi), lai pādei būtu laba, gaiša nākotne. Arī sarunās risina tikai gaišas valodas, lai bērns izaugtu dižens. Viesi sastājas ap galdu cieši kopā, lai pādei augtu cieši un skaisti zobi. Visi cenšas paēst ātri, lai bērns būtu čakls.
Tad sapoš pādi. Autiņos iesien trīs lietas: maizi, sāli un naudu, lai viņam dzīvē nebūtu jācieš trūkums. Vēlāk sāls vietā sējuši kādu grāmatas lapu, lai bērns būtu gudrs.
Kopā ar izgreznoto pādi krustmātes devās meklēt tam vārdu baznīcā. Bērna tēvs un māte pie krustīšanas klāt nedrīkstēja būt.
Krustību svinīgākā daļa ir kristībnieku sagaidīšana. No baznīcas pārbraukušas, kūmas iet dziedādami istabā un pāriet tai trīsreiz pāri. Bērna vārdu nevienam sētā neizpauda, kamēr nebija ar visu bērnu tikuši istabā, citādi, zinot bērna vārdu, var tam ļaunu nodarīt.
Pirmās krustību dienas pievakarē sākusies pādes dīdīšana jeb dancināšana. Tā ir kūmu deja ar simbolisku nozīmi, Tā ir raksturīga krustabu deja, ko izpilda kūmas ar bērnu rokās. Pādi dīdot, katrs kūma dzied vai saka bērnam savu novēlējumu. …
