1711.g.-1716.g. dzīvoja pārmaiņus Hanoverē un Londonā, kur viņš studē angļu tautas mūziku un kora mākslu.
No sākuma Londonas publika, jaunās kompnista operas sveica vēsi.
1713.g.janvārī raksta himnu (“Te Deum”) un himnu par godu karalienes Annas dzimšanas dienai – par ko karaliene bija
sajūsmā,
Hendelis pielabinājās viņa majestātei karalim Džordžam I, uzrakstīja un nodiriģēja skaņdarbu pūšamajiem instrumentiem
"Ūdens mūzika", kas tika atskaņota uz Temzas upes par prieku karalim.
Tas notika 1717. gada 17. jūlijā; barža ar apmēram 50 mūziķiem peldēja pa Temzu līdzās karaļa kuģim, priecējot monarhu,
kuru pavadīja kupls aristokrātisku dāmu pulks un daudz pieticīgāks džentlmeņu pulciņš. Džordžam mūzika tik ļoti gāja pie
sirds, ka viņš lika atkārtot Hendeļa sacerējumus trīs reizes, novedot līdz izmisumam vijolniekus un pūtējus.
Šajā laika posmā viņš sarakstīja kora oratorijas, pastorāles, operu “Rinaldo”, kura atnesa komponistam slavu Londonā.
1720.g. Londonā tika nodibināts operteātris – “Karaliskā mūzikas akadēmija”, kura vadību uzticēja Hendelim.
1724.g. divas operas “Jūlijs Ceizars” un “Tamerlans”; 1725.g.”Rodelinda” ar šo operu triādi viņš plūca vislielākos laurus
1726.g. Hendelis pieņēma Anglijas pavalstniecību
Hendelis daudz uzstājās Londonā un tās parkos, viņa daiļrade kļūst internacionāla,
dažas ārijas tiek uztvertas par angļu tautasdziesmām.
Viņa dzīves laikā, Voksholla dārzā, uzcēla baltu marmora piemenekli.
1728.g. “Karalisko mūzikas akadēmiju” slēdz, jo tā palika
nepopulāra.
Progresīvās aprindas, kas cīnījās par nacionālo mākslu, saskatīja
Hendelī samākslotās itāļu operas pārstāvi.
Iestājās grūti laiki - viss bija pret viņu. Jaunais karalis Džordžs II
ienīst Hendeli, tauta neiet uz Hendeļa operam.
…
