Garšvielu stāsts un to izmantošana ir cieši saistīta ar cilvēces vēsturi.
Sākotnēji tās sāka izmantot pirmatnējie cilvēki, kas paleolīta laikmetā (tas ir ap 450-500000 gadiem), gatavojot ēdienu, lai uzlabotu dzīvnieku gaļas garšu, pievienoja meža augus un saknes.
Tomēr ticamākie pierādījumu garšvielu izmantošanai ir neolita laikmetā, kad cilvēkiem jau bija zināmas ķimenes, angelikas, magones un pastinaki. Cilvēks jau atzīmē, ka garšvielas ne tikai var pielietot, gatavojot edienus, bet arī, ka tie ietekmē ķermeni, un sāka izmantot kā zāles.
Pēc tam pikantus augus sāka uzskatīt ne tikai par neatņemamu sastāvdaļu daudzu kulinārijā, bet arī tie kļuva par visdārgākiem un vērtīgākiem priekšmetiem tirdzniecībā.
Visplašākie informācijas avoti par garšaugiem pieder pie 700 g. p. m. ē.
Babilonas iedzīvotāji, kas bija lieliski tirgotāji, garšvielās pārveda pa zemi un ūdensceļiem Tigras un Eifratas upēs. Vispopulārakie bija fenhelis, timiāns, ķimenes, sezama sēklas, kardamons, ķiploki, sīpoli un koriandrs.
No rakstiskiem avotiem mēs zinam par plašu garšvielu izmantošanu senajā Ēģiptē.
Šeit tās tika importētas no arābiem.
Pakāpeniski tur sākās tirdzniecība, lai apmierinātu ne tikai Ēģipti, bet arī citas valstis.
Garšvielas tur izmantoja arī medicīnā, kosmētikas un kulinārijas mērķiem, kā arī priekš reliģiskiem rituāliem.…
