Gaismas dispersija
Gaismas dispersija – gaismas laušanas koeficienta (n) atkarība no gaismas viļņa garuma (λ).
Gaismas dispersijas parādības novēroja jau sen, taču pirmais cilvēks, kas 1666. gadā atklāja, ka, laižot Saules jeb baltās gaismas staru caur stikla prizmu, tas sadalās dažādu krāsu staros, kuri sakārtoti tāpat kā varavīksnes lokā, bija Izaks Ņūtons.
No redzamās gaismas stariem vismazākais nolieces leņķis (φ) prizmā ir sarkanajai gaismai, vislielākais – violetajai.
Stiklā redzamās gaismas diapazonā vismazākais laušanas koeficients ir sarkanajai gaismai, bet vislielākais – violetajai.
Laušanas koeficientam pieaugot, viļņa garums samazinās.
Gaismas staru nolieci prizmā nosaka laušanas likums:
sinα : sinγ = n2 : n1
Izskaidrojums tam, ka dažādām krāsām atbilstošie gaismas stari prizmā noliecas atšķirīgos leņķos, ir meklējams vienīgi tajā apstāklī, ka gaismas laušanas koeficients ir atkarīgs no gaismas viļņu garuma.
…