Strukturālisms bija virziens sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kas izveidojās 20.gs. pirmajā pusē Eiropā un dominēja 50. un 60. gados, īpaši spilgti attīstoties Francijā. Tas ir literatūrpētniecisks virziens, strāvojums filosofijā. Pētījuma objekts - teksts. Strukturālisms noraidīja subjektīvisma filosofiju (piemēram, eksistenciālismu) un kultūras un mākslas intuitīviskās koncepcijas. Strukturālisti savos pētījumos tiecās pēc zinātniskas precizitātes un izmantoja statistikas elementus, informācijas un matemātiskās loģikas teorijas.
Strukturālisma posmi
lingvistikā,
antropoloģijā,
literatūrzinātnē,
Strukturālisma pamatā ir pieņēmums,ka novērojamie objekti (fenomeni) pastāv nevis izolēti, bet gan saistībā ar citiem objektiem - struktūrām, kas kā nozīmes ģenerētājas kultūrā un sabiedrībā tad arī uzskatāmas par pētniecības pamatobjektiem.
Franču strukturālisma pamatlicēji :
šveiciešu valodnieks Ferdināns de Sosīrs,
krievu valodnieks Romans Jakobsons,
franču antropologs Klods Levī-Stross;
strukturālisti spēcīgi ietekmējušies no krievu formālistiem un Prāgas lingvistiskā pulciņa darbības un no semiotikas.…