Izmantojot spoguļkameru, gaisma plūst caur lēcām un apertūrai (jeb diafragmas atvērumam), maina virzienu, atstarojoties pret spoguli, tad caur fokusēšanas ekrānu tā nokļūst pentaprizmā, kur divas reizes maina virzienu, līdz visbeidzot nokļūst skatu meklētājā un nonāk līdz fotogrāfa acij.Nospiežot fotogrāfēšanas pogu līdz galam, paceļas spogulis un atveras slēģis,ļaujot gaismai nokļūt tieši uz gaismjūtīgās matricas jeb sensora.
Vārds "fotogrāfija" kopš parastās fotogrāfijas sākumiem ap 1800. gadu saistījās ar gaismas spožuma variāciju uzņemšanu filmā vai uz cita materiāla, kas jūtīgs pret gaismu. Lietojot lēcu, spoguli vai ko citu, vispirms dabūja asu attēlu uz materiāla virsmas, kas jūtīgs pret gaismu. Ja priekšmetam, kuru fotografēja, bija trīs dimensijas, tad, uzņemot filmā, to "saspieda" divās, jo arī filmai bija tikai divas dimensijas. Tādā veidā informācija par uzņemtā priekšmeta dziļumu zuda, kaut gan no pieredzes skatītājs varēja pateikt, kurš priekšmets tuvāk un kurš tālāk.