15.gs.sākumā Florencē sākas jauns mākslas uzplaukums. Mākslinieki, atbrīvojušies no cunfšu ierobežotās šaurības, paši ķērās pie pasaules izzināšanas un sāka rakstīt mācību grāmatas, traktātus par mākslu, kļuva par sava veida zinātniekiem. Mākslinieki apzinājās nepieciešamību projektus balstīt uz precīzām prāta konstrukcijām.
Pirmais perspektīvas likumsakarības atklāja Brunelleski, teorētiski tās pamatoja Alberti traktātā „Par glezniecību”(1436). Ambrodžo Lorenco savā „Marijas pasludināšanā” 1344.g. jau izmantoja perspektīvu, bet tā vēl nebija sistēma, tikai paralēlās līnijas savienojās vienā noteiktā punktā. 15.gs. skatītāja perspektīva un mākslinieka izlolotā perspektīva ir viens un tas pats. Acis redz to, ko saka priekšā iztēle. Perspektīva veido pasaules modeli saskaņā ar prātu. Sākotnēji Alberti tajā saskatīja pasaules vienotību un visu atsevišķo daļu simetriju attiecībā pret kādu centrālo jeb vidējo līniju.
Skatītājs redz, ka dziļumā ejošās līnijas satek vienā punktā, no visām šīm līnijām vidējā līnija (t.s.Alberti centrālais stars) ir perpendikulāra attiecībā pret iztēlojamo plakni, uz kura it kā projicējas redzētais. Taču cilvēka prāts nav bezgalīgs, tas spēj tikai nosacīti iedomāties perspektīvu. …