Fašisms (itāliski: fascismo) bija labēja, autoritāra politiskā kustība, kas no 1922. līdz 1943. gadam bija valdošā Itālijā ar līderi Benito Musolini.
Lai arī termins galvenokārt tiek attiecināts uz Musolini vadīto Itāliju, tas bieži tiek izmantots lai raksturotu līdzīgas politiskās kustības, tai skaitā nacismu, kas laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu bija plaši izplatītas Eiropā - Ungārijā, Rumānijā, Spānijā u.c.
Fašisma ideoloģiju raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls nacionālisms, represijas pret politiskajiem pretiniekiem.
Fašisms sevi pretstatīja gan liberālajam kapitālismam, gan marksismam un komunismam, un proponēja spēcīgas valsts primaritāti pret personību un korporatīvu valsti un šķiru sadarbību šķiru cīņas vietā. Plaši izmantoja propagandu un populismu savu mērķu sasniegšanai.
Terminu "fašisms" sākotnēji lietoja Itālijas Fašistu partija, kura Benito Musolini vadībā valdīja Itālijā no 1922 līdz 1943. gadam. Vēlāk, lai arī nekad nav pastāvējis precīzas "fašisma" definīcijas, tas kļuva par daudz vispārīgāku apzīmējumu, kuru lietoja attiecībā uz veselu virkni autoritāru politisko ideoloģiju, partiju un politisko sistēmu.
Valdības un partijas, kuras visbiežāk, papildus Itālijas Musolīni vadītajiem fašistiem, tiek sauktas par fašistiskām ir Ādolfa Hitlera vadītais Trešais Reihs, Falangisti un Fransisko Franko Spānijā, Salazara izveidotā Jaunā valsts (Estado Novo) Portugālē, Ungārijas Dzelzs krusta partija, Rumānijas Dzelzs Gvarde u.c.
Fašismu politiski atbalstīja plašas iedzīvotāju masas - lielie biznesmeņi, zemnieki un zemes īpašniekei, nacionālisti, reakcionāri, Pirmā pasaules kara veterāni, intelektuāļi, un strādnieki kuriem tika solīts darbs un maize. Rumānijā un Ungārijā fašismam bija liels atbalsts proletāriešu un ļoti nabadzīgo zemnieku vidū.
Fašisma iezīmes
demokrātijas apspiešana, agresīva ārpolitika, teroristiska iekšpolitika, viena ideoloģija – viena partija, politika tendēta uz iekarošanu un citu tautu apspiešanu, stingra birokrātija, valsts iekārta tiek veidota kā piramīda, kuras virsotnē ir līderis jeb vadonis, cenzūra, viss tiek izmantots ideoloģijas popularizēšanai, viss, kas noliedz jeb apšauba vadoni ir aizliegts. Reliģijas pārstāvji tiek pakārtoti vadonim, vai arī tiek aizliegti, valsts atzīst privātīpašumu, tomēr stingri kontrolē ekonomiku, kura tiek centralizēta un militarizēta. Nevalstiskās organizācijas tiek aizliegtas. Politiskā iekārta ir pakārtota uz tautas apvienošanu vienā lielā masā, kur valda vadoņa griba un kur nepastāv atsevišķa indivīda vēlēšanās. …
