Eriks Ādamsons

Personība
Estēts
manierīgs
vērotājs
tiecās pēc harmonijas
respektēja cilvēka dabas visas īpatnības - ne tikai skaistās un cēlās)
neizcelās ar rosīgumu, vārdu spēli vai elastību sadzīvē, taču mācēja pateikt gan dziļu domu, gan negaidītu paradoksu un spīdošu asprātību
uzskatīja, ka cilvēks, kas neizjūt skaistumu un neprot aizrautīgi mīlēt, un sapņot, ir tikai pusceļā uz personības apliecinājumu

Daiļrades raksturojums
Tiecās fiksēt unikālo un atšķirīgo, tādēļ arī pats tapa par unikālu un atšķirīgu parādību latviešu literatūrā
vārdos dvēselisks gaišums
ornamentālisms (smalks detaļu apraksts)
skaistuma kults
savīts nopietnais ar komisko
izmantota neslēpta ironija
katrā no novelēm aprakstīta kāda varoņa neirotiska psiholoģiska īpatnība

Būtiskākie darbi
“Sudrabs ugunī” (1932, dzeja)
“Smalkās kaites” (1937, noveles)
“Ģerboņi” (1937, dzeja)
“Saules pulkstenis” (1941, dzeja)
“Lielais spītnieks” (1942, noveles)
“Sava ceļa gājējs” (1943 - 1944, romāns)
“Sapņu pīpe” (1951, dzeja)
(krājums publicēts Stokholmā pēc autora nāves).…