Ērces barojas no savu saimnieku asinīm tāpat, kā, piemēram, odi, daži sikspārņi vai dēles.
Salīdzinoši ērcēm tomēr nepieciešams daudz vairāk asiņu nekā citiem parazītiem. Tādēļ ērcēm uz sava saimnieka jāpaliek līdz 15 dienām, lai sūktu asinis. Tā kā ērcēm nepieciešams tik ilgs laiks, tām ir arī īpaši svarīgi, lai saimnieks tās nepamanītu un tik vienkārši nevarētu noņemt.
Kamēr cilvēks ir aktīvs – kustas, darbojas –, ērces parasti nepiesūcas. Piesūkšanās notiek, cilvēkam esot relatīvā mierā.
ĒRCES PATIESĪBĀ NELIEN AUGSTĀK PAR APMĒRAM METRU VIRS ZEMES - TĀS NEKRĪT NO KOKIEM, BET UZTURAS ZĀLĒ UN ZEMOS KRŪMOS
Lai saimnieks nepamanītu piesūkšanos, ērce tās laikā ar siekalām ievada sāpes remdinošu vielu. Tādēļ saimnieks ērces piesūkšanos uzreiz nepamana, ērces snuķītis ir daudzreiz biezāks un rupjāks nekā, piemēram, smalkais oda snuķītis. Ar snuķīti ērce turas pie upura. Tādēļ uz tā ir daudz mazu āķveida nagu.
Ērces nedur asinsvados, kā to, piemēram, dara odi. Tās ar savu nadziņiem pārklāto snuķi ādā izveido bedrīti, kas piesūcas pilna ar asinīm. Ērce asinis uzsūc.
Turklāt šķidrumu, ko ērce nevar sagremot, tā „spļauj” , , atpakaļ ādā. Šis šķidrums satur īpašas vielas, kas koduma vietā ne tikai remdē slāpes, bet arī rūpējas par to, lai asinis nesarec un vieta neiekaist. Šajā procesā ar siekalām ērce uz cilvēku (vai citu upuri) var pārnest arī slimību ierosinātājus.…
