Ekspresionisms ir mākslas kustība, kas radās XX gs. sākumā Vācijā. Ekspresionisma mākslai raksturīga realitātes izkropļošana ar nolūku radīt emocionālu efektu un atspoguļot cilvēka iekšējās sajūtas; tai raksturīgas intensīvas (bieži – negatīvas, satraucošas, bailes raisošas) emocijas. Tiek uzskatīts, ka ekspresionisms vismaz daļēji uzskatāms par pretstatu impresionismam.
Vēsture
Kā literāru terminu vārdu "ekspresionisms" lietoja jau XIX gs., taču vācu literatūrkritikā šis termins ienāca pēc tam, kad 1901. gadā franču gleznotājs Hervē (Hervé) to bija lietojis, lai aprakstītu Van Goga, Sezāna un Matisa darbus. Ar šo jēdzienu vācu literatūrā sāka apzīmēt noteiktu literatūras tipu, kam bija raksturīga sacelšanās (pret "veselo saprātu", tradīcijām u.tml.), izkropļota realitāte un inovativitāte.
Ekspresionisma attīstības pamatā bija divas mākslinieku grupas – Die Brücke (“Tilts") Drēzdenē (dibināta 1905. gadā) un Der Blaue Reiter (“Zilais jātnieks")Minhenē (dibināta 1911. gadā).
Ekspresionisma raksturojums
Ekspresionisma mākslā tēlojuma vienīgais objekts ir autora iekšējais pārdzīvojums. Ekspresionisms atsakās no īstenības atdarināšanas un stingri vēršas pret dabas kopēšanu; galvenais tā mērķis ir mainīt pasauli. Pēc ekspresionistu domām, mākslai nav jābūt skaistai, tai vienīgi jādod māksliniekam iespēja sevi pašizteikt. Mākslinieks ekspresionisma mākslā līdzinās pravietim, kam piemīt spēja saskatīt lietu īsto būtību.…