Ekspresionisms Latvijā
Latvijā ekspresionisms nostiprinājās ap 1920.g. Tāpat kā citur Eiropā sākumā tēlotājā mākslā (V.Matvejs, J.Grosvalds u.c.), tad literatūrā un eksistēja aptuveni līdz 1925.g., bet atsevišķos izpaudumos arī vēlāk. Latviešu literatūrā ekspresionisma iezīmes parādās Pētera Ērmaņa, Andreja Kurcija, Linarda Laicena, Jāņa Sudrabkalna, arī R.Rudzīša un J.Veseļa darbos. Spilgtākās ekspresionisma dzejas grāmatas ir 1920.g. iznākušās J.Sudrabkalna Spārnotā Armāda un P.Ērmaņa Es sludinu. Ekspresionisma iezīmes vērojamas arī antoloģiskajā žurnālā jaunajai dzejai Līra, kur savus darbus ekspresionisma garā publicējuši J.Sudrabkalns, P.Ērmanis, Apsesdēls, M.Tanks, vēlāk prozaiķi Kārlis Zariņš, A.Baumanis.
Ekspresionisms kinematogrāfijā
Kinematogrāfijā ekspresionisti lietoja simbolismu un mizanscēnu, lai radītu spēcīgāku iespaidu un piešķirtu filmai dziļāku nozīmi. Klasiskas ekspresionisma filmas ir "Doktora Kaligari kabinets" (Das Kabinett des Doktor Caligari, 1919) Roberta Vīnes (Robert Wiene) režijā, kura veidota klasiskā ekspresionisma teātra estētikā, un "Nosferatu, šausmu simfonija" (Nosferatu, eine Symphonie des Grauens, 1922) Frīdriha Vilhelma Mūrnava (Friedrich Wilhelm Murnau) režijā. Ekspresionisma kino plaši lietotas ģeometriskas formas, neparasts gaismas un ēnu izmantojums, lai panāktu vēlamo efektu par minimālu budžetu (pēckara Vācijā šis jautājums bija sevišķi aktuāls). Filmu tematikā dominēja ārprāts, nodevība, pārdabiskais u.tml. Reālisma trūkums gan ir tikai agrīnā ekspresionisma kino neatņemama sastāvdaļa.
Nozīmīgs vēlīnā ekspresionisma kino režisors ir Frics Langs ("Metropole", "M").
Ekspresionisma kino ietekmēja šausmu filmu žanra un film noir rašanos.
…
