Vēsture
Kā literāru terminu vārdu "ekspresionisms" lietoja jau XIX gs., taču vācu literatūrkritikā šis termins ienāca pēc tam, kad 1901. gadā franču gleznotājs Hervē (Hervé) to bija lietojis, lai aprakstītu Van Goga, Sezāna un Matisa darbus. Ar šo jēdzienu vācu literatūrā sāka apzīmēt noteiktu literatūras tipu, kam bija raksturīga sacelšanās (pret "veselo saprātu", tradīcijām u.tml.), izkropļota realitāte un inovativitāte.
Ekspresionisma attīstības pamatā bija divas mākslinieku grupas – Die Brücke (“Tilts") Drēzdenē (dibināta 1905. gadā) un Der Blaue Reiter (“Zilais jātnieks")Minhenē (dibināta 1911. gadā).
Tilts
Sākotnēji grupu Die Brücke izveidoja daži arhitektūrasstudenti, taču vēlāk tiem pievienojās arī citi mākslinieki (piemēram, Emīls Nolde). Grupas nosaukums nāk no Frīdriha Nīčes darba “Tā runāja Zaratustra" vietas, kurā autors runā par cilvēces potenciālu kļūt par evolucionāru "tiltu" uz labāku nākotni un pārcilvēku. Die Brücke biedri vēlējās kļūt par tiltu starp tradicionālo vācu jaunromantisma glezniecību un nākotnes mākslu. Viņi attīstīja vienotu stilu, kam bija raksturīgas spilgtas krāsas, emocionāla spriedze, satriecoši tēli un primitīvisma mākslas iezīmes. Sākotnēji darbu tematikas pamatā bija pilsēta, kuru mākslinieki ar izkropļotām figūrām un krāsām attēloja kā svešu, naidīgu vidi, taču vēlāk darbu tematika paplašinājās. Grupa izjuka 1913. gadā mākslinieku uzskatu atšķirīguma dēļ. …
