Attīstības posmi
Priekšvēsture (no 19. gs.)
Autekoloģijas etaps (19.gs. II puse)
Sinekoloģija (20. gs. 20 – gadi)
Modernā ekoloģija (mūsdienas)
Ekosistēma sastāv no dzīvo organismu kopuma jeb biocenozes un to dzīves vides - augsnes, ūdens, gaisa u.c. Vairums biocenožu enerģijas ieguvei izmanto saules gaismu, vielu ieguvei - dzīves vidi (minerālvielas, ogļskābo gāzi, ūdeni).
Iegūtā enerģija plūst un vielas veic apriti - pāriet no viena organisma citā, pastāvot barošanās attiecībām starp organismiem.
Noslēgta ekosistēma spēj pastāvēt ilgu laiku, ja tikai to novieto gaismā. Traukā ir gaiss, jūras ūdens ar aļģēm, kas veic fotosintēzi, sīki vēžveidīgie - garneles un noārdītājas baktērijas.
Abiotiskie faktori
Pie abiotiskajiem faktoriem pieder klimatiskie faktori ( gaisma, temperatūra, mutrums u. c.), edafiskie faktori ( augsnes sastāvs un īpašības ) un orogrāfiskie faktori ( augstums virs jūras līmeņa, nogāzes slīpums ).
No abiofātiskajiem faktoriem ir atkarīga organismu eksistence, daudzveidība un daudzums biocenozē. Gaismai ir galvenā nozīme augu un dzīvnieku orientācijai laikā un telpā. Dienas un nakts maiņa – fotoperiodiskums – ir signāls, kas brīdina arī par sezonas maiņu. Atkarībā no prasības pēc gaismas daudzuma augus iedala:
Saulmīļos – nepieciešams pilns apgaismojums, piemēram, priedes
Ēnciešos – pacieš nelielu noēnojumu, piemēram, zaķaskēbenes
Ēnmīļos – pietiek ar 5-10% pilna apgaismojums, piemēram, meža spriganes
Savukārt dzīvniekus atkarībā no nepieciešamā gaisnas daudzuma iedala:
Fotofilos – nevar ilgstoši dzīvot tumsā, piemēram, dienas dzīvnieki
Fotofobios – kaitīgs spilgts apgaismojums, piemēram, dzīvnieki, kas dzīvo alās, augsnē, dziļi ūdenī vai, piemēram, pūces.…