Dzīvnieku komunikācija

Komunikācija - informācijas paziņošana starp vienas sugas indivīdiem.
Komunikācijai ir raksturīga dzīvnieka spēja, izdalīt noteiktu signālu starp blakussignāliem jeb vides trokšņiem.
Vislielākā nozīme komunikācijā ir skaņām.

Dzīvnieku komunikācijas veidi
Skaņas jeb akustiskā komunikācija;
Ķīmiskā jeb olfaktorā komunikācija ;
Taustes jeb taktilā komunikācija;
Redzes jeb vizuālā komunikācija;
Ķermeņa komunikācija.

Skaņas komunikācija
Atkarībā no situācijas dzīvnieku izdotās skaņas atšķiras. Spēja radīt skaņas ir savdabīgs aizsargmehānisms, kas ļauj dzīvniekam izdzīvot pašam un pasargāt savus pēcnācējus. Ik skaņa, ko izdod dzīvnieks ir viņa reakcija uz kādu noteiktu situāciju un veids, kā nodot informāciju sugasbrāļiem.
Piemēram:
Jūrascūciņas savā starpā komunicē ar savdabīgu urkšķēšanu, spiedzieniem un svilpieniem.

Ķīmiskā komunikācija
Ķīmiskām vielām ir noturīga smarža, tādēļ tās dzīvnieki izmanto teritorijas iezīmēšanai. Tās satur daudz informācijas, ziņo par dzīvnieka dzimumu, vecumu un ļauj to atšķirt no citiem dzīvniekiem.
Piemēram:
Kaķi gan mājās, gan ārpus tās, izspricējot urīnu uz vertikālām virsmām, komunicējas ar citiem apkārtnes kaķiem.…