Pēc skaņas var pazīt dažādu sugu vaļus, jo šie dzīvnieki, aizņem dažādus apgabalus okeāna bagātajā skaņu pasaulē. Lielie platvāļi, piemēram, zilais un ziemeļu valis, raida pavisam zemas frekvences skaņas (<1000 herci), bet delfīni un knābj vaļi parasti spēj izdot ūdenī pat 20000 augstus klikšķus.
Zilā vaļa izdotā frekvence ir tik zema, ka tā tās okeānā var izplatīties pat vairāku tūkstošu kilometru attālumā. Lai noteiktu vaļu atrašanās vietu, izmanto ne tikai skaņas frekvenci, bet tās atkārtošanos laikā. Vieni vaļi izdod skaņas ar pavisam nelieliem laika intervāliem, citi tās rada daudz mērenā tempā. Tas, ka vaļi izmanto skaņas, nav nejaušība, jo šie dzīvniek lielu daļu mūža pavada tumsā. Ūdenī dzirde darbojas daudz efektīvāk nekā redze, jo ūdens absorbē gaismu. Arī ožas izmantošana ir samērā ierobežota, jo smaržas molekulas ūdenī izplatās daudz lēnāk nekā gaisā. Turpretī skaņa ūdenī izplatās četrreiz ātrāk nekā gaisā.