“Deja ir pēdas pieskāriens zemei un rokas atvēršanās spārniem;
Deja ir mans ceļš pie Tevis,
Tā ir dzīvība..
Deja ir katra stāsts vai vēstījums;
Tā nav paredzēta demonstrēšanai -
..un līdzdalība ir vienīgais veids, kā tajā var piedalīties.”
Dejas māksla aicina, tā vilina un pievilina. Tā sniedz emocionālo baudījumu un citādāku skatu uz dzīvi. Dejotājs ir savu emociju izdzīvotājs uz skatuves. Tas ir cilvēks, kurš kustībās spēj izteikt daudz vairāk kā vārdos – viņš ir dzīves izdzīvotājs, savu sapņu piepildītājs, citu cilvēku pārdzīvojums.Tātad dejas māksla ir ritmiskas, saskaņotas kustības noteiktā tempā un veidā, balstoties uz mūzikas vai ritma pavadījumu, kas rada radošas īstenības apspoguļošanu tēlos. Vai tas neizklausās diezgan interesanti?
Cilvēku aprindās, kas zina, kas ir dejas un ko nozīmē dejot vārda dziļākajā būtībā, parasti nemin vārdu deja, bet gan horeogrāfija vai dejas kompozīcija. Katram mākslas darbam ir autors. Katru grāmatu kāds ir uzrakstījis un katru deju kāds ir izveidojis. Šo cilvēku jeb autoru, kam pieder visas tiesības uz savu deju, sauc par horeogrāfu. Parasti horeogrāfi ir nakts cilvēki – dīvaini, bet tas ir fakts. Viņi nevar aiziet gulēt pirms nav izdejojuši visu to, kas ir prātā ienācis vai parādījies kā vīzija. Citi atkal ķeras pie papīra lapas un, izstrādājot noteiktu kustību apzīmējumu sistēmu, savu ideju pieraksta. Būt par horeogrāfu nozīmē dzīvot dejā, ņemt no tās visu, ko tā sniedz, un dot tālāk šīs prasmes. …
