Daoisms
jeb taoisms ir ķīniešu filozofijas un reliģijas sistēma, mācība par cilvēka atgriešanās ceļu pie dabas un dabiskā.
Daoismam izplatoties Ķīnā, tas sajaucās ar senākiem uzskatiem - tradīcijām, zināšanām medicīnā un farmakoloģijā, u.c.
Pamatprincipi
Dao - burtiski tulkojot, nozīmē "ceļš". Tā ir augstākā realitāte; Visuma kārtību noteicošais princips un veids, kā dzīvot harmonijā ar visumu.
De - Tikums, spēks, cilvēka personas garīgā pievilcība.
Vuvei - Darbība bez darbības, pasivitāte. Daoisma morālo mācību pamatā ir dabas nepiespiestība, vieglums, tas jāatdarina arī cilvēkiem.
Iņ un Jaņ - Senie aktivitātes un pasivitātes principi. Jan apzīmē aktīvo un vīrišķo enerģiju, bet iņ - pasīvo un sievišķo.
Raksti
"Daodedzin" nosaukumu var ļoti aptuveni tulkot kā "Lielā grāmata" (jīng) par tikumu (dé) un ceļu (dào). Daiļdarbs sastāv no 81 paragrāfa.
"Džuandzi“, otras svarīgākās daoisma grāmatas, autors ir Džuandzi. Tiek uzskatīts, ka pats Džuandzi uzrakstīja pirmās septiņas nodaļas ("iekšējās" nodaļas), savukārt viņa mācekļi un domubiedri - pārējās.
Nozīmīgs daoisma teksts ir arī “Lidzi” ("Pārvērtību grāmata"), ko izmanto zīlēšanai.
Kā dzīvoja daoisti
Daoistu mūki praktizēja lūgšanas un rituālus tempļos. Tie ārēji diezgan līdzīgi budistu tempļiem. Rituāli tempļos ilga pat vairākas dienas.
Dažkārt daoisti izvēlējās nošķirties no sabiedrības, dzīvot kalnos, mežos – brīvā dabā.…
