Pateicoties daiļliteratūrai, lasītājam veidojas priekšstats par cilvēkiem, viņu iekšējo pasauli, par viņu vietu sabiedrībā, kultūrvidē, dabas vidē. Tā palīdz apzināties pašam sevi, savu iekšējo pasauli.
Dzeja ir tas daiļliteratūras veids, kas netiešā veidā ļauj mums ieskatīties sevī, analizēt savas domas, izjūtas. Nereti tieši dzeja ir tā, ar kuras palīdzību mēs atklājam savas jūtas sev vai līdzcilvēkiem. Ne velti tieši dzejā ir rakstītas skaistākās mīlestības vēstules, izteikti vissirsnīgākie vēlējumi un vislielākās sāpes. Dzejā autors it kā atklāj savu dvēseli – visintīmākās jūtas vissmalkākajās noskaņu un pārdzīvojumu niansēs, tā par dzeju māca mācību grāmatās, un es tam piekrītu. Katrā dzejolī ir kāds pārdzīvojums, tomēr tam vienmēr nav jābūt negatīvam. Pārdzīvojums var arī būt priecīga ziņa no draugiem, saulrieta skats un vēja neticamais spēks, jebkas ko mēs redzam un sajūtam ir pārdzīvojums.
Ir reizes, kad klausoties dzejas lasījumos, nodomājam: cik skaisti, kaut es tā varētu, cik dziļa doma slēpjas veikli savirknētos vārdos! Vai par dzejnieku nevar kļūt katrs, kuram ir bagāta iekšējā pasaule, dvēsele? Laikam jau nevar. Un tomēr, par laimi ir cilvēki, kuri prot savas izjūtas izteikt skaistos vārdos, tos pareizi savirknējot, radīt dzeju, kuru mēs lasām, kura mūs uzrunā, liek aizdomāties. Jā, reizēm tā izraisa mūsos nepatiku, bet ir panākts vēlamais – izraisītas emocijas.
Lai varētu rakstīt dzejoļus, ir jāzina dzejas teorija. Protams, var rakstīt verlibrā, bet tad nav tās īstās dzejas noskaņas. Ja saliktu visas vārsmas jeb dzejas rindas kopā, sanāktu tikai īss prozas darbiņš. Dzejnieka meistarība balstās uz to, ka viņš:
a) atrod noteiktam rakstura stāvoklim un domai visatbilstošākās detaļas un vārdus;
b) ar intonatīvi sintaktiskās izteiksmes palīdzību piešķir tiem tādu skanējumu, kas pārdzīvojumam ir visatbilstošākais un dod vārdiem konkrētu individuālu jēgu.…
