I Pasaules kara laikā neitrālajā Šveicē 1916. izveidojās starptautiska jauno dzejnieku un gleznotāju apvienība. Cildenās dzejas vietā - rēkšana korī, Monas Lizas vietā - atkritumu kaudzes, simfonijas vietā - kakofonija. Tāda bija līdz izmisumam novesto mākslinieku reakcija uz karu. Pat pret karu viņi izturējās nenopietni: ”Nopietna attieksme pret dzīvi draud ar bojāeju”. Dadaistu skatījumā I Pasaules karu izraisīja veselais saprāts. Dadaisma programma bija - noliegt līdzšinējo mākslu, pat moderno, paņirgāties par to, un tas tika darīts ļoti atšķirīgās antimākslas formās. Grupas nosaukums radās nejauši- dzejnieks Tristāns Carā atšķīra vārdnīcu un tur ieraudzīja vārdu dada – šūpuļzirdziņš, šis vārdiņš viņam tā iepatikās, ka grupu turpmāk sauc par dadaistiem. Dadaisti apgalvoja, ka jebkurš vārdu sakopojums ir vienlīdz dziļi jēgpilns jeb bezjēdzīgs. „dada nenozīmē neko”- tā bija rakstīts vienā no pirmajām dadaistu izstādēm. Pasauli dadaisti uzskatīja par bezjēdzīgu un negribēja tai uztiept nekādu „sadomātu” jēgu. Aptuveni 10 gadus dadaisms zēla un plauka vairākās Eiropas valstīs un ASV. Dadaisms bija absolūti nihilistisks, tādēļ dadaistus mēdza saukt par „kultūras gangsteriem”. Dadaisti protestēja pret visām mākslas un sabiedrības vērtībām, viņu attieksmē pret dzīvi dominēja spēles prieks un savdabīgs humors. Iecienīta daiļrades forma bija teatralizētas izstādes-koncerti, kas bija tīši veidoti bezjēdzīgi un bieži izvērsās skandālā (hepeninga un performances iedīgļi). Dadaisms lika atteikties no sastādītas programmas, stila, patosa un estētiskām sistēmām. Termini „šedevrs” un „ģēnijs” tika noraidīti, tika izvirzīta „antimākslas” ideja. 1913. gadā franču mākslinieks M. Dišāns izvirzīja uzdevumu radīt mākslu, kas nav māksla. Viņš pirmais sāka izmantot tā saukto ready made – izstādīja parastu rūpnieciskus priekšmetus, atņemot tiem funkcionālo nozīmi (piem. virtuves ķeblītis ar tam piestiprinātu velosipēda riteni).…
