Secinājumi:
Lai gan D.Rukšānes romāni ”Romāniņš” un “’Beatrises
gultas stāsti” tiek marķēti kā erotiskā literārā produkcija,
tiem vairāk atbilstošs ir attiecību apskata literatūras
apzīmējums, jo tās centrālā problēma- vīriešu un sieviešu
psiholoģiskā, sociālā statusa un lomu atšķirības.
D.Rukšāne savos populārākajos darbos apraksta gados
jaunu, kopumā tipisku vidusmēra sievieti, kas, likteņa
nelutināta, dzīvo, kā nu prot. Pārsvarā ļaujoties dzīves
straumei, piespiežoties gandrīz katram ceļā sastaptajam
sānam (un gurnam), cerībā atrast pie tā savu sen loloto
siltuma devu un paspārni, vienlaikus cenšoties realizēties arī
kā māte un veiksmīga karjeras sieviete.
D.Rukšānes populārākajiem darbiem ir saikne ar masu
medijos konstruēto realitāti, problemātikas tuvība ar sieviešu
žurnālu saturu, kuros stāstos, diskusijās, testos un ekspertu
padomos ir dzimis jaunas, gudras, fiziski koptas,
neatkarīgas, “sievietes- mednieces” tēls, kas sastopams
gan “Romāniņā”, gan “Beatrises gultas stātu varonēs”.
Kaut gan vairākas D.Rukšānes romānu varones
sabiedrībā tēlo sievietes amazones, tomēr sirds dziļumos
viņas alkst realizēt idilliskas patriarhālas ģimenes dzīves
modeli.
D.Rukšānes izteiksmes stils ir lakonisks un neuzbāzīgs,
stāstījums viegli uztverams. Tekstā sastopami epiteti un
metaforas .
D.Rukšānes romānu “Romāniņš” un “Beatrises gultas
stāsti” popularitāte rodama tajā , ka rakstniece uzdrošinās:
rakstīt par vienu no raksturīgākajām sabiedrības vērtībām,
zīmēm- ķermeni, seksualitāti ;
izteikties par sievišķīgo ”kaķenes” dabu un ķermenisko
kultūru bez aizspriedumiem, izstādot tās vispārējai apskatei
mākslinieciski pieņemamā veidā , veiksmīgi balansējot uz
optimisma un pesimisma robežās;
manipulēt ar sabiedrības daļā valdošajām izjūtām- vēlmes
identificēties ar cilvēku, kura seksuālā un emocionālā
pieredze līdzinātos paša piedzīvotai reālajai vai izfantazētai.
…
