Liekas, ka mākslā tiek izpausts viss – krāsu sajaukums, līniju ritmi, ēnas, sižets... utt. Un attiecīgi katrs to var attēlot no sava skatu punkta, neatkarīgi no nekā, bet izvērtējot trīs dažādu laikmetu māksliniekus varu secināt, ka viņu attēlošanas pamatnosacījums: saistība ar apkārtējo pasauli...
Leonardo da Vinči (1452-1519)
Renesanses ģēnijs, kurš radījis lielāko fenomenu tā laika mākslā “”Madonnas”, kuras vēl pat mūsdienās nav zaudējušas savu unikalitāti un vērtību.
Sižets agrīnās renesanses laikā bija ļoti populārs un Da Vinči to atklāja simboliski, nevis vēsturiski vai pasakas veidā.
Leonardo Da Vinči skatītājam liek saprast, ka atklāsme spēj pārveidot dabu un cilvēku, satracināt dvēseli un jūtas.
Leonardo Da Vinči tika dēvēts par “gaisa perspektīvu”, ko radīja attālums, kas bija atkarīgs no attēlotā gaisa slāņa blīvuma un toņu iespējām. Tieši tāpēc viņa darbos ir šīs izplūdušās kontūras.
Viņa darbos ir izteikta tieksme pēc harmonijas ar dabu. (“daba ir noslēpums, kas jāatklāj”)
“Labs cilvēks parasti spēj attēlot divas lietas: cilvēku un viņa pārdzīvojumu. Pirmais uzdevums bija viegls, otrs- pārmēru grūts, jo ķermeņa kustībā jāatklāj dvēseles kustība.”
Mona Liza" ("Dzokonda"; 1503 - 1506)
Portretā atspoguļojas tēla neparastā nozīmība, garīgums un dvēseles noskaņojums. Šajā visu daļu kopībā un harmonijā - daba tiek parādīta kā zīme priekšstatam par to, kas ir skaistums. …