Latviešu valodā vārds brilles ienācis no vācu valodas. Tur savukārt no viduslaiku latīņu brillys, ar ko apzīmēja smaragdam līdzīgu dārgakmeni.
Brilles kā ierīci redzes uzlabošanai cilvēki lietojuši jau sen, tā, piemēram, senie grieķi mazu priekšmetu palielināta attēla iegūšanai lietojuši ar ūdeni pildītu stikla lodīti. Nepieciešamība pēc ierīcēm redzes uzlabošanai bez šaubām bija arī tajos laikos, jo par acu slimībām raksta daudzi senie autori. No Romas laikiem saglabājies nostāsts par imperatoru Neronu, kas gladiatoru cīņas labprāt vēroja caur slīpētu dārgakmeni.
Brilles tagadējā nozīmē rakstos sāk pieminēt no 13. gs. 1270 g cilvēki lasīšanai lietojuši lēcas, kas izgatavotas no slīpēta kvarca vai pusdārgakmeņiem (venēcieši, arābi, indieši).
1286. g angļu filozofs Rodžers Bēkons rakstīja: „Ja aplūkojam burtus vai kādus citus priekšmetus caur liekta stikla vidusdaļu, cauri dabīgiem kristāliem vai kādu citu caurspīdīgu vielu, vai substanci, tad liekas, ka ar šo priekšmetu attēli palielinājušies.”
Pirmās brilles bija ļoti neērtas, tām bija kvarca lēcas, kas radīja izplūdušu, neskaidru attēlu. Briļļu korpuss bija veidots no ādas, kaula vai metāla, apgriezta V burta veidā. Brilles knieba valkātāja degunā, un bieži krita nost. 1453. g itālieši izveidoja lokāmās brilles, kas turējās pie galvas ar izliektu lokveidīgu rociņu, kas gāja augšup pa pieres vidu. Šādu rociņu varēja aizāķēt aiz stiepļu apļa, galvassaites vai cieši pieguļošas cepures. Nedaudz vēlāk ķīnieši pievienoja stipru auklu pie briļļu maliņām, un tad pakāra keramikas vai metāla atsvarus abos auklas galos.
Deniņu brilles
1728. g Londonas iedzīvotājs Edvards Skartletss izveidoja tā saucamās deniņu brilles. Tām bija stingra, nelokāma sānu daļa, pie kuras piestiprināja dzelzs turekļus ar apaļām skalām galos. 18. gs beigās izgudroja monokli.…
