Audzināšanas būtība, taās raksturojums teorētiskā aspektā

Jūlijs Aleksandrs Students arī raksta, ka pašaudzināšana ir cīnīšanās ar ļaunajām iegribām.

Liela nozīme pašaudzināšanai dažādu sliktu dziņu, iekāru un iegribu pārvarēšanā. Cilvēks ir tik stiprs, cik izdodas viņam šīs ļaunas iegribas pārvarēt.

Students saka, ka pašaudzināšanu var uzlūkot arī par pašdarbību. Jo cilvēks patstāvīgāks savā darbībā, jo vairāk viņš sevi audzina.

Tā tad varam secināt, ka ar pašaudzināšanas palīdzību var attīstīt savas pozitīvas īpašības, pilnveidot sevi un veidot savu personību.

Pašaudzināšanas galveno teorētisko pamatatziņu izstrādājis A. Arets, ko dažkārt sauc par pašaudzināšanas tēvu. Viņš ir devis šādu vispāratzītu definīciju:
"pašaudzināšana ir cilvēka vai kolektīva savu pozitīvo īpašību attīstīšana un negatīvo izskaušana ".

Secinājumi:
Audzināšana ir neatņemama gan skolas, gan ģimenes dzīves sastāvdaļa.
Tā ir svarīgs komponents arī katras valsts dzīvē, jo tieši jaunā paaudze veidos turpmāko valsts kultūras dzīvi.
Tikai labi un pareizi audzināti bērni spēj izveidot sabiedrību ar augstu labklājības un kultūras līmeni.
Kāda valstī ir audzināšana, tāda arī ir kultūras dzīve.
Patiesībā audzināšana ir ļoti sarežģīts un atbildīgs uzdevums. Pedagogi savā ziņā uzņemas atbildību par valsts nākotnes veidošanu.
…