Atoma rašanās
Pirmo ievērojamo soli spēra Džons Daltons (viņš tiek uzskatīts par ķīmiskās atomistikas radītāju). Viņš pētīja gāzes, un tieši to pētījumu rezultātā Dž. Daltons nonāca pie secinājumiem:
Visi viena elementa atomi ir gluži vienādi.
Dažādu elementu atomi var savienoties cits ar citu dažādās attiecībās.
Katra elementa atomam ir raksturīga sava noteikta atommasa.
Mūsdienu atoma uzbūves teorija elektronu vairs neuzskata par materiālu punktu, kas kustas saskaņā ar klasiskās mehānikas likumiem.
Bora atoma teorijas pamatā bija trīs svarīgi pieņēmumi jeb postulāti:
Elektrons var kustēties ap kodolu nevis pa jebkurām orbītām, bet tikai pa stabilām (kvantētām) orbītām, kur mijiedarbība starp elektronu un kodolu ir līdzsvarā.
Pārvietodamies, pa kādu no šim orbītām, elektrons enerģiju neizstaro.
Elektrons izstaro enerģiju tikai tad, ja pāriet no orbītas, kas atrodas tālāk no kodola, uz orbītu, kas atrodas tuvāk pie kodola.
1913. gadā Nīls Bors publicēja savu atoma uzbūves teoriju, kurā viņam izdevās apvienot Rezerforda atklājumus un absorbciju spektru pētījumus, izmantodams starojuma kvantu teoriju, ko ieviesa vācu izcelsmes fiziķis Makss Planks (Šīs teorijas pamatā bija hipotēze, ka elektrons, izstarojot gaismas vilni, tūlīt to arī pievelk atpakaļ).…
