Aizmiršana
Parasti cilvēki biežāk cenšas iegaumēt reālus notikumus un informāciju, nevis bezjēdzīgu vielu. Lai cik precīzas vai pilnīgas nebūtu kodēšanas laikā izveidotās informācijas pēdas atmiņā, tās laika gaitā var mainīties. Nespēju atcerēties var noteikt gan procesi, kas norisinās atmiņas pēdu veidošanās laikā, gan procesi, kas notiek to glabāšanās laikā.
Atmiņas individuāli tipoloģiskās īpatnības. Viss iepriekš teiktais attiecas uz cilvēka atmiņas vispārējām likumsakarībām. Bet pastāv arī individuālās atšķirības, ar kurām vienu cilvēku atmiņa atšķiras no citu citu cilvēku atmiņas. Atmiņas individuālās atšķirības var izpausties kā cilvēka dažādu atmiņas veidu attiecības, kad dominē kāds no atmiņas veidiem. Otrs cēlonis, kas nosaka atmiņas individuālās atšķirības, var būt atmiņas darbības procesu attīstības īpatnības. Vieniem raksturīga ātra un noturīga iegaumēšana, ilga saglabāšana un lēna aizmiršana. Turpretim citi ātri iegaumē un ātri aizmirst vai lēni iegaumē un ātri aizmirst. Vēl viena no atmiņas individuālo atšķirību īpatnībām var būt sajūtu , tēlu un domu dominēšana iegaumēšanā un cilvēka atmiņa var būt vairāk orientēta uz iegaumēšanu un tās informācijas saglabāšanu, ko dod sajūtas un uztvere, vai uz informāciju, kas nāk no domāšanas un iztēles.
Secinājumi
Atmiņai cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga loma, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un var tās izmantot pēc vajadzības.
Var minēt vairākas atmiņas funkcijas:
materiāla iegaumēšana, tā saglabāšana,
reproducēšana un, beidzot, aizmiršana.
Kļūdaini būtu domāt, ka aizmiršana ir nevajadzīga funkcija. Aizmiršana “attīra” atmiņu no neizmantojamām un nevajadzīgām zināšanām, līdz ar to atbrīvojot atmiņā vietu jaunām zināšanām.
…
