Dabas parādību tēlojums latviešu tautasdziesmās
Apkārtējas pasaules aina veidojās priekšstatiem par telpu, kustību un laiku. Debess velvi jeb debess sfēru senlatvieši uzskatīja par debess kalnu, pa kuru augšup un lejup kustas Saule un citi spīdekļi. Kad Saule noriet, iestājas nakts, parādās Mēness un zvaigznes. Tautasdziesmās debess kalnu norobežo gan jūra, gan Daugava. Šī robeža ir horizonts – līnija, kas dala pasauli divās daļās: debess un zemes daļā. Dienā laiku skaitīja pēc Saules, dalot dienu trīs daļās – rītā, pusdienlaikā (launagā) un vakarā. Naktī laiku skatīja pēc zvaigznēm, īpaši – pēc Sietiņa.
Senlatvieši bija izpētījuši Mēness fāžu maiņu, zināja, ka Mēness uz trīs dienām pazūd Saules tuvumā. Tautasdziesmās izskan mēģinājumi rast atbildi uz jautājumu, kur naktī paliek Saule. Tāpat bija pazīstams Saules ceļš pie debess – Saules taka un ievērots, ka vasarā Mēness kustas pie debess tāpat kā Saule ziemā. Īpaši tika izcelta vasaras saulgriežu nakts.
No planētām senlatvieši vislabāk bija ievērojuši spožo Veneru, kad tā redzama no rītiem kā Auseklis. Tautasdziesmās tēlaini minēti Dieva dēli un Saules meitas. Par to astronomiski nozīmi pētnieku domas dalās. Acīmredzot senlatviešiem bija arī savi zvaigznāju nosaukumu, diemžēl tos grūti ieinficēt ar pašlaik piemētajiem. Tautasdziesmās zvaigznāj nosaukti par dārziem. Viens no tādiem ir Jāņa dārzs. Iespējams, tautasdziesmas satur informāciju par konkrētiem astronomiskiem notikumiem: Saules aptumsumiem, komētu parādīšanos, planētu tuvošanos.
…