Impresionisms 19. gs. 1. pusē.
Impresionisms bija pirmais virziens Francijā, kurš iezīmēja pavērsienu mākslas attīstībā, taču reizē tas bija pēdējais virziens, kas vel kaut ari daļēji balstījās uz klasiskās mākslas sasniegumiem. Visi impresionisma izcilākie pārstāvji izauga, respektējot klasiskās tradīcijas. Nosaukumu tas guva no viena šī virziena līdera — K. Monē — apzināti izmantota gleznas nosaukuma "Impresija. Saules lēkts" (1872, Parīze, Marmotāna muzejs).
Impresionisms attīstījās laikā, kad tehnikas un zinātnes jomā bija manāms straujš progress, par ko liecināja tādi vārdi tehnikā kā T. Edisons un G. Eifelis, bet zinātnē L. Pastērs, K. Bertolē, M. Sevrels u. c. Un arī jaunie mākslinieki K. Monē, O. Renuārs, A. Sislē, K. Pisaro un E. Dega, kas sāka savu darbību jau XIX gs. 60. gados, kaut arī tieši neinteresējās par zinātni, filozofiju un estētiku, tomēr bija sava zinātniskā laikmeta bērni tajā zinā, ka atzina tikai eksperimentu, nevis tradīciju. Viņi neticēja, ka priekšmetu forma ir nemainīga, ka tradicionālā perspektīva rada pozitīvus ekvivalentus realitātei, neticēja, ka darbnīcas gaisma līdzinās pasaulē eksistējošai gaismai, ka visi tēlošanas paņēmieni ir jau atrasti un uzskatāmi par vienīgiem lietošanai noderīgiem. Un līdz ar to viņi vairs netiecās atveidot saskatāmo, jutekliski uztveramo un intelektuāli izprotamo lietu pasauli tās statiskajā aspektā, bet vēlējās tēlot to pasauli, kas viņiem atklājās ikdienas glezniecības praksē un atradās nepārtrauktā visu tajā esošo elementu mijiedarbībā. Tāpēc jauno mākslinieku darbos stabila telpiskā forma sāka pārvērsties mainīgā, laika plūsmai pakļautā formā. Oficiālajā tēlotājā mākslā turpretī valdīja stagnācija, un tādēļ sabiedrība un tās domu paudēja kritika tradīciju lauzējus pielīdzināja dumpiniekiem un komunāriem un atbilstoši pret tiem arī izturējās.
…
