Antiutopija – virziens literatūrā un kino, kas šaurākā nozīmē apraksta totalitāru valsti, plašākā – jebkuru sabiedrību, kurā valda negatīvas attīstības tendences.
Pirmo reizi jēdzienu “antiutopists” lietoja angļu filosofs Dž. S. Mills 1868. gadā.
Jēdzienu “antiutopija”, kā literatūras žanra nosaukumu ieviesa Glens Heglijs un Makss Patriks viņu sastādītajā utopijas antoloģijā “Utopijas meklējumos” 1952. gadā.
Ir viedoklis, ka angļu “anti – utopia” un “dystopia” ir sinonīmi, taču daudzi tos atšķir pēc šādiem kritērijiem:
Dystopia – saprāta uzvara pār labo,
anti – utopia – vienkārša utopijas principa noliegšana, kas piedāvājot vairākas brīvības pakāpes.
Antiutopijā parasti:
tiek izcelta sociālā ļaunuma nenovēršamība, uzvar antihumānisms;
zinātne un tehnika tiek uzskatītas nevis par spēku, kas palīdz risināt globālas problēmas, bet gan par kultūrai naidīgu cilvēka apspiestības līdzekli;
dominē nākotnes nolemtības sajūta (cilvēcei nav pagātnes un nākotnes);
revolucionāra darbība tiek pasludināta par bezjēdzīgu;
vide parasti urbanizēta un bieži izolēta no dabas.
Antiutopija literatūrā
Džordžs Orvels – 1984 (1949)
Jevģeņijs Zamjatins – Mēs (1921)
Oldoss Hakslijs – Brīnišķīgā jaunā pasaule (1932)
Kurts Vonnegūts – Mehāniskās klavieres (1953)
Rejs Bredberijs – Fārenheits 451 (1953)
Kens Keisijs – Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (1962)
Artūrs Kestlers – Tumsa pusdienā/ Žilbinošā tumsa
Mārgareta Atvuda - Istabenes stāsts (1996).…
