Ainava bija vispopulārākais un arī stabilām tradīcijām bagāts jau pirms kara periodā.
Pēc kara gados līdzās klasiskajiem dabas skatiem parādījās industriālā ainava, uzplauka ainava ar sadzīves elementiem, jaunas iezīmes ieguva pilsētas ainava.
60.gadu otrajā pusē veidojās jauno ainavistu māksla.
tā ļauj izprast un izjust dabu visā pilnībā, nojaust dabas stihisko varenību, nemitīgo kustību, iekšējās likumsakarības.
ļauj rast priekšstatu par savas zemes ģeogrāfiskajām īpatnībām un dod iespēju iepazīt sava novada dabu.
Māksliniekam gleznojot ainavu, nepieciešams kontakts ar dabu, dzīvais vērojums, kas rosina iztēli un liek tai radīt jaunu – mākslas tēlā iemiesotu realitāti.
Gleznojot dabā, gleznotājs mācās un cenšas godīgi saskatīt un atrisināt redzamā dabas objekta apjomiskās un zieda formas viņas pašas atmosfairā, tās suverēnā, vienreizējā izpaudumā.
Studēdams dabā, gleznotājs neatkāpjas no redzamības un dažkārt pat no viņas īpatnējās sīkumības, izlietodams to kā gleznieciskus un kompozicionālus akcentējumus.
Vērtējot mūsu ainavistu toreizējos darbus, jāsecina, ka tikai daļa mākslinieku ņēma par pamatu tiešo dabas vērojumu.
Tie vispirms bija mūsu vecmeistari, kuri pietāti pret dabu bija guvuši vēl V.Purvīša vadībā un savā daiļradē turpināja kopt latviešu ainavas īstenā pamatlicēja tradīcijas.
Pēdējā gadu desmitā ainava bagātinājusies, daudzveidojusies formas niansēs.…