Adaptācija stacionāra vidē anestēzijā, reanimācijā un intensīvā terapijā strādājošām māsām

SECINĀJUMI
Pētniecības darba „Adaptācija stacionārā vidē anestēzijā, reanimācijā un intensīvā terapijā strādājošām māsām” rezultātā autore iegūst sekojošus secinājumus:
1. Visas aptaujātas māsas uzskata pirmo adaptācijas periodu par visgrūtāko, jo, atnākot uz jauno darbu, jaunai māsai nepietiek darba pieredzes un praktisko iemaņu, sakarā ar to ir neticība saviem spēkiem, bailes par attiecībām ar kolēģiem, par viņu attieksmi pret jaunu māsu.
2. Visgrūtākais adaptācijas procesā, ar ko satiekas jaunās māsas, ir praktisko iemaņu trūkums, kas saistīts ar to, ka studēju laikā nevar apgūt pilnīgi visu praksi, bet teorētiska daļa ļoti atšķiras no praktiskas.
3. Veiksmīgu adaptāciju ietekme kolektīva atbalsts un laba attieksme, palīdzība un padomi.
4. Ātrākam adaptācijas procesam traucē slikta kolektīva attieksme, nevēlēšanās palīdzēt, paskaidrot un apmācīt nesaprotamās lietas
5. Jauns speciālists, nākot uz jaunu darbu, vienmēr gaida palīdzību un atbalstu no kolēģiem, vadības, kā arī pacietību.
6. Viens no svarīgākajiem māsu adaptāciju ietekmējošiem faktoriem ir atbalstoša darba vide, kā arī saskarsmes kvalitāte un kultūra starp kolēģiem, vadību un padotajiem, ārstiem un māsām. Uzlabojot to, var panākt ievērojamus rezultātus jaunatnākušo māsu adaptācijas paātrināšanā, darba vides uzlabošanā, personāla psihosomatisko saslimšanu profilaksē un pacientu aprūpes kvalitātes paaugstināšanā.
…