Abinieki ir dzīvnieku valsts, hordaiņu tipa, četrkājaiņu virsklases dzīvnieki.
Abinieki ir pirmie mugurkaulnieki, kuri sāka dzīvot uz sauszemes. Arī mūsdienu abinieki mīt mitrās vietās aizaugušu dīķu, upju un ezeru krastos, kā arī lietusmežos.
To individuālajā attīstībā visai raksturīga ir vides maiņa: attīstības sākuma stadijas noris ūdenī, un kāpurs, kurš pielāgojies dzīvei ūdenī, pārvēršas (metamorfozē) pieaugušā dzīvniekā, kas dzīvo uz sauszemes.
Tāpat kā sauszemes dzīvniekiem, abiniekiem raksturīgas piecpirkstu ekstremitātes ar lodveida locītavām, galvaskauss, kurš kustīgi pievienojas pie mugurkaula ar diviem locītavas pauguriem.
Abinieki ir poikilotermi (aukstasiņu) dzīvnieki, t.i. to ķermeņa temperatūra ir nepastāvīga un atkarīga no ārējās vides temperatūras.
Tie ir vienīgie dzīvnieki, kas elpo divējādi- uzņem gan ūdenī izšķīdušo, gan gaisā esošo skābekli. Elpošanas orgāni ir plaušas un āda.
Abinieku plānajā ādā ir daudz asinsvadu, un tā ir mitra, jo satur daudz gļotu dziedzeru.
Dažu abinieku sekrēts satur indīgas vai kodīgas vielas, kas atbaida plēsoņas.
Pieaugušie abinieki pārtiek galvenokārt no dzīvniekiem. Tie iznīcina ārkārtīgi daudz kukaiņu - lauksaimniecības un mežsaimniecības kaitēkļu, kā arī kukaiņus – slimību pārnēsātājus.
Daļa abinieku, piemēram, krupji, ir aktīvi krēslā un naktī un iznīcina kailgliemežus un citus kaitēkļus, kuriem nevar piekļūt putni, jo putni ir aktīvi tikai pa dienu.
Paši abinieki noder par barību daudziem mugurkaulniekiem -zivīm, rāpuļiem, putniem un dažiem zīdītājiem. …
