• 19.gs. pirmajā pusē veidojās savdabīga literatūras kopaina. Tās attīstība kļuva straujāka, radās jauni virzieni.
• Šie procesi norisinājās strauji – dažos gadu desmitos.
• Cits citam līdzās labi sadzīvoja dažnedažādi literārie virzieni, bagātinot literatūras kopainu.
Romantisms
• Viens no pirmajiem jaunā gadsimta virzieniem bija romantisms.
• Tas radās kā cilvēka gara un jūtu dzīves atbilde uz vēstures izmaiņām.
• Lielās franču revolūcijas izraisītās emocijas un tās traģiskās pieredzes apzināšanās veidoja romantisko pasaules uztveri.
• Romantisms bija radikāls pavērsiens arī modernās estētikas vēsturē, taču tā saknes meklējamas iepriekšējos laikmetos.
• Par romantisms estētikas bāzi kalpoja Šatobriāna grāmata “Kristietisma ģēnijs” un V.Igo priekšvārds lugai “Kromvels”.
• Romantismu ir grūti definēt. Tam ir grūti atrast arī vienotu iedvesmas avotu.
• Romantisms savā veidā tiecās uztvert un saprast pasaules vēsturisko attīstību. Milzīgu ietekmi uz pirmās pasaules romantiķiem atstāja F.V.J.Šellinga dabas un gara filozofija.
• Viena no romantisma iezīmēm bija apzināta tieksme rādīt vispārinātus simboliskus tēlus.
• Romantiķus saistīja Bībeles, antīkie, viduslaiku un folkloras mīti, un viņi tos daudzkārt radoši pārstrādāja un izmantoja. Viņi tiecās radīt savus tēlus – mītus.
• Izcilākie romantisma pārstāvji izveidoja pilnīgi jaunu – savu – milotoģiju (Koldridža Vecais jūrnieks, Bairona Manfrēds, Korsārs un Kains, Melvila Mobijs Diks, Igo Kvazimodo).
• 19.gs. 30.un 40.gados izveidojās romantiskais sociālais romāns (Ž.Sanda, V.Igo), kas atmaskoja buržuāziju, valdošo slāņu divkosību, korupciju un netaisnību.
• Vēsturiskās romāna jomā liela nozīme bija Valtera Skota daiļradei. Viņš izveidoja šā romāna paraugstruktūru, izstrādājot pilnīgi jaunus vēstures redzējuma principus. Romantiķu uzmanības centrā bija personība ar neierobežotām spējām. Tā alka izprast dabas, sabiedrības un vēstures vienotības likumības, cenšoties tajā iekļauties.
• Romantiskais varonis bija vienpatis, dumpinieks, taču viņa dumpīgumā jautās alkas pēc harmonijas, pēc vienotības ar pasauli, skumjas par tajā zudušo vienkāršību un veselību.
• Romantisma poēzijas tēlainība basltījās uz pretmetiem – laicīgo un mūžīgo, tagadni un pagātni, kustību un inertumu, radzamo un neredzamo, pilsētas troksni un jūras šalkām, lidojumu un kritienu.
• Radās jauna vēstījuma varonis, kas sevi vēroja un analizēja, pats kļūstot par citu analīzes objektu.
…