1941.gada 14.jūnija deportācijas Latvijā

Sevišķi smaga bija pirmā ziema pēc izsūtīšanas, tomēr apstākļi bija ļoti smagi arī turpmākajos gados. Pēc kara vienīgais uzlabojums bija tas, ka cilvēki varēja sazināties ar radiniekiem Latvijā un saņemt materiālu un morālu atbalstu. 1946. gadā LPSR Izglītības ministrijai izdevās noorganizēt 1320 bez apgādnieka palikušo bērnu pārvešanu no Sibīrijas uz Latviju.

1946. un 1947. gadā pienāca soda termiņa beigas tiem, kuri bija notiesāti uz pieciem gadiem. Nākošā lielākā grupa bija tie, kuru ieslodzījuma termiņš beidzās 1951.–1952. gadā. Pēc soda termiņa beigām ieslodzītos nosūtīja izsūtījuma nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem. Līdz1960. gadam gandrīz visi 14.06. deportētie, kuri atradās soda nometnēs, tika atbrīvoti.

Precīzākos šobrīd pieejamos datus sniedz Latvijas Valsts arhīva darbinieku veiktā deportēto uzskaite, kas publicēta 2001. gadā grāmatā “Aizvestie”. Šie dati liecina, ka 14.06.1941. deportēja 15 424 Latvijas iedzīvotājus, no tiem 8259 vīriešus un 7165 sievietes. No deportētajiem arestēja 5420 cilvēkus (5259 arestēja aizturēšanas brīdī, bet 161 – vēlāk, jau izsūtījumā), tātad 35 % no visiem deportētajiem. Izsūtīja 10 160 cilvēkus. Starp izsūtītajiem vīriešu bija 3147, bet sieviešu – 7013. Soda nometnēs un nometinājumā pavisam gāja bojā 6081 deportētais (arestētie un izsūtītie), t. i. 39,43 % deportēto.
Saskaņā ar 1948. gada 9. decembrī ANO pieņemto Konvenciju par genocīdu un sodu par to 1941. gada 14. jūnija deportāciju pamatoti var uzskatīt par genocīdu pret latviešu tautu.

…