Māksla Itālijā
Pēc krāšņā, dinamiskā itāļu baroka stila 18. gadsimts mākslas vēsturē ienāk ar jaunām vēsmām.
18. gadsimta itāļu mākslā vērojams glezniecības kā patstāvīgas nozares norieta posms.
Itāļu mākslinieki lielākoties izcēlās kā interjera izdaiļotāji, grandiozajās piļu un klosteru zālēs radot brīnišķīgas freskas (monumentāls gleznojums uz svaiga apmetuma).
Viens no slavenākajiem viņu vidū bija venēcietis Džovanni Batista Tjepolo (1696 - 1770), kas darbojās ne tikai Itālijā, bet arī Vācijā un Spānijā.
Tomēr Itālija nezaudēja savu mākslas metropoles slavu, jo valdzināja ar savām no antīkā laikmeta saglabātajām un no jauna atklātajām vēstures liecībām
Boloņas akadēmija nepastāvēja ilgi, taču tās izstrādātie mākslinieciskie principi lika pamatus akadēmiskajai (kanonizētajai) glezniecībai.
Akadēmisma novirzienu, kas kanonizē antīkās un renesanses formas, dogmatiski pārņem tās, nedrīkst identificēt ar klasicismu, kas arī izveidojās šajā laikā.
Klasicismu, it sevišķi klasisko ainavu raksturo no dabas ņemti motīvi, kas it kā idealizēti, pilnīgoti, padarīti cildeni. Klasicismā svarīgas stingras, idealizētas formas, to plastisks, maigs traktējums un ļoti līdzsvarota kompozīcija
Klasicisma principu izplatīšanos veicināja apstāklis, ka 18. gs. vidū tika uzsākti pirmie Pompeju izrakumi, kas vēl vairāk padziļināja interesi par antīko kultūru.
Romā savus pētījumus par antīko kultūru apkopoja un publicēja vācu mākslas zinātnieks J. J. Vinkelmanis un viņa darbs "Senatnes mākslas vēsture" (1764) atstāja lielu ietekmi uz 18. gs. klasicisma mākslas veidošanos.
…
